„Gröninga fenomens“ un zinātne

Medicīnisks pētījums Haidelbergā sola rakstisku recenziju

Šajā Herfordas laikā laikraksta Revue medicīnas jomā darbojošies līdzstrādnieki sāka pārbaudīt Gröninga dziedināšanas panākumus. Marburgas psihologs un medicīnas profesors Dr. H. G. Fišers kopā ar speciālkorespondentu grupu devās uz Herfordu. Tur viņš iztaujāja izdziedinātos. Pārsteigtam viņam nācās secināt, ka Gröninga „metodei“ tiešām bija panākumi. Pēc tam Revue nolēma sniegt savu ieguldījumu „Gröninga fenomena“ zinātniskā izskaidrojumā. Haidelbergas universitātes klīnikā vajadzēja tikt izpētītai „brīnumdaktera“ „dziedināšanas metodei“.

Bruno Grönings piekrita Fišera priekšlikumiem, jo labvēlīga rezultāta gadījumā viņam tiktu sniegta pozitīva recenzija.

Izdziedināšanas ārstu acu priekšā - „Bruno Grönings nav šarlatāns“

27. jūlijā tika uzsākti pētījumi. Personas, pie kurām Bruno vajadzēja pierādīt savas spējas, tika izraudzītas no to slimnieku loka, kuras bija vērsušās pie viņa vairāk nekā 80 000 vēstuļu ar lūgumiem pēc palīdzības. Tām klāt nāca daži pacienti no Lūdolfa Krēla klīnikas Haidelbergā. Visi tika rūpīgi izmeklēti, un tika noteiktas skaidras diagnozes. Pēc tam viņi nonāca pie Gröninga, kurš pielietoja pie viņiem „savu metodi“. Ārsti bija pastāvīgi klātesoši. Viņi kļuva liecinieki tam, kā pazuda slimības, daļā gadījumu spontāni. Klīnikā veiktie pēcizmeklējumi apstiprināja izdziedināšanas. Pat nedziedināmas kaites kā Behtereva saslimšana tika izdziedinātas.

Vienā no Revue publicētajām ievadrecenzijām profesors Dr. Fišers skaidroja, ka Bruno Grönings nav šarlatāns, bet gan no dabas apdāvināts dvēseļu ārsts. Ar to viņš „Gröninga fenomenu“ centās izskaidrot no sava skatpunkta, īsti taisnīgi pret viņu tomēr neattiecoties.

Grönings atsakās no profitēšanas

Galīgajai recenzijai vajadzēja parādīties pēc visu rezultātu izvērtēšanas. Bruno Gröningam tika apgalvots, ka ceļš turpmākai darbībai būs galīgi atbrīvots. Starplaikā profesoru Fišera un Veiczēkera (kura aizgādībā bija viss pasākums) kungi vērsās pie Bruno Gröninga ar šādu priekšlikumu: viņi gribēja izveidot dziedinātavas, kurās viņam būtu jāsadarbojas ar ārstiem. Vadību un pacientu izvēli tie paturētu sev.

Uz to Bruno Grönings atbildēja: „No profesora F. puses šinī sakarībā man uzstādītie finansiālie u.c. noteikumi bija tādi, ka man tie bija nepieņemami. Protams, par to bija daudz pārrunu, arī ar kungiem, kuri šo darbu gribēja finansēt. Es nevarēju piekrist profesora F. kunga priekšlikumiem un tos noraidīju, jo: 1) man nav ne feniņa, līdz ar ko es arī nevaru uzņemties viņa priekšā jelkādas finansiālas saistības, kuras nespētu pildīt; 2) es nekad neesmu gribējis no tā visa iedzīvoties. Tādējādi man tās bija neiespējamas prasības. Bez tam es gribēju darīt tikai to, kas bija mans aicinājums: palīdzēt palīdzības meklētājiem un tādēļ būt ārstu psihoterapeitu rīcībā, bet nekad netaisīt veikalu no visas šīs lietas.“

Recenzijas izpalikšana un potenciāls konflikts ar likumu

Bruno Gröninga noraidošā nostāja lika profesoriem zaudēt interesi par viņu. Apsolītā recenzija nekad netika uzrakstīta. Tā vietā lai viņam darītu iespējamu brīvu darbošanos, viņa ceļā tika mesti jauni akmeņi. Pētījumu gaitā viņa„ dziedināšanas metodei“ tika piemēroti tādi apzīmējumi kā „ārstēšana“, „pacients“ utt. un tā tika vērtēta kā medicīniska darbība. Līdz ar to bija paredzams konflikts ar likumu par dziedniekiem.