Gröninga apvienība
Cerība uz brīvu darbību caur apvienību
Lai, neraugoties uz dziedināšanas aizliegumu, sasniegtu iespējami vairāk cilvēku, Bruno Grönings jau piecdesmito gadu sākumā bija sācis veidot Draugu kopas. Tur viņš tikai noturēja priekšlasījumus un visus savus centienus veltīja tam, lai sniegtu palīdzības meklētājiem savas zināšanas.
Aizsardzība no likuma puses un atzīta vadība
1953. gada 22. novembrī viņš Murnavā/Zēhauzenā lika nodibināt Gröninga apvienību. Apvienībai vajadzēja tikt ierakstītai apvienību reģistrā un Bruno Gröningam sniegt viņa darbības likumisku aizsardzību. Tādējādi turpmākam konfliktam ar likumu par dziedniekiem vajadzēja tikt galīgi novērstam.
Vadības priekšgalā citu starpā atradās: grāfs Cepelīns, grāfs Matuška, Annija Frējina Ēbnere von Ešenbaha, galv. padomnieks Dipl. Inž. Hermans Rīdingers un direktors Konstantīns Vaisers, sākotnēji arī kā līdzdibinātājs Rūdolfs Bahmans, no kura gan apvienība ļoti drīz nošķīrās. Par tās prezidentu uz mūžu kļuva Bruno Grönings.
Profitēšanas attieksme no sekretāra puses stāv pāri slimo labklājībai
Par apvienības sekretāru kļuva žurnālists un lektors Egons Artūrs Šmits. Jau Herfordā viņš cieši turējās „brīnumdaktera“ tuvumā un bija nodibinājis Bruno Gröninga draugu apvienību. Tā tomēr nedarbojās tā, kā Bruno Grönings to vēlējās, un jau pēc īsa laika tās darbība tika pārtraukta. No Šmita Bruno Grönings toreiz šķīrās, jo viņš bija iztērējis ziedojumu naudu.
1952. gadā Šmits vēlreiz vērsās pie Gröninga un skaidroja, ka viņš sapratis savu kļūdu. Viņš lūdza atļaut tam palīdzēt šī darba uzbūvē, un Bruno Grönings viņu atkal pieņēma kā līdzstādnieku. Tādējādi Šmitam vēlreiz bija iespēja parādīt, vai viņam tiešām rūpēja slimo labklājība vai arī tikai viņa paša finansiālais labums.
1955. gadā Bruno Grönings galīgi šķīrās no Šmita, jo viņš nebija mainījis savu attieksmi. Viņš mēģināja tāpat kā iepriekš profitēt no Gröninga spējām. Pēc šķiršanās Šmits ierosināja dažus tiesas procesus pret Gröningu. Viņš vēlējās ar atpakaļejošu datumu piedzīt naudu par savu brīvprātīgo līdzdarbošanos.
Kurš ir priekš kura - apvienība priekš Gröninga darbības vai Gröninga darbība priekš apvienības?
Apvienības vadību pārņēma Konstantīns Vaisers un Hermans Rīdigers. Tas šķita ļoti daudzsološi, jo viņi bija pieredzējuši un viņu izglītība Bruno Gröninga darbam varēja nākt par labu. Bet pastāvēja arī briesmas, ka viņi varētu rīkoties vīzdegunīgi attiecībā pret vienkārša strādnieka gribu, jo viņš neatbilda to izglītības līmenim.
Ar laiku attīstība tik tiešām gāja šajā virzienā, un abiem vīriešiem kļuva arvien grūtāk pieņemt Bruno Gröninga norādījumus. Šķita, ka viņi bija pavisam aizmirsuši, ka apvienība ne tikai nesa Bruno Gröninga vārdu, bet arī pastāvēja viņa dēļ. Viņiem Gröninga apvienība arvien vairāk kļuva par pašmērķi. Tās sākotnējo mērķu uzstādījumu - palīdzēt cietējiem - viņi pilnīgi pazaudēja no sava redzesloka. Šķita, ka viņi negribēja atzīt, ka tas bija Grönings, caur kuru notika izdziedināšanas, un ne jau apvienība.
Tādējādi Gröninga apvienība arvien vairāk attīstījās pretēji tam, kam tai bija jābūt. Vīram, kura vārdu tā nesa, apvienība kļuva par cietumu, kas, tā vietā lai viņu darītu brīvu, to arvien vairāk ierobežoja.
