Lielais tiesas process (1955-1957)

Apsūdzība par slepkavību aiz neuzmanības un attaisnošana ar galīgu dziedināšanas aizliegumu

1954. gada 4. martā valsts prokuratūra akal izvirzīja apsūdzību Bruno Gröningam. Atkal viņam tika uzlikta nasta, ka viņš pārkāpis likumu par dziedniekiem . Vienā tālākā apsūdzības punktā viņš tika apsūdzēts vienā slepkavībā aiz neuzmanības.

Grönings iebilst izdziedināšanas apsolīšanai un medicīniskas ārstēšanas aizliegšanai

Pēc tam kad viņu iepazīstināja ar apsūdzības rakstu, viņš vērsās pie saviem draugiem: „Mani mīļie draugi! Šajās dienās visa prese un radio ir publiskojuši par mani vairāk vai mazāk tendenciozi sensacionālus virsrakstus, kuri jums ziņoja, ka Minhenes prokuratūra II ir sagatavojusi pret mani apsūdzību par slepkavību aiz neuzmanības. Es esot vienai septiņpadsmit gadus jaunai ar tuberkulozi slimai meitenei 1949. gada beigās apsolījis izdziedināšanu un viņu kavējis uzmeklēt sanatoriju un ārstu. Es esot vainīgs jaunā cilvēkbērna nāvē. Kurš ar skaidru saprātu ir lasījis vai dzirdējis šos ziņojumus, sapratīs, kāds ir to mērķis: radīt apjukumu manu draugu vidū un atturēt visus meklējošos no vēlēšanās tuvāk iepazīties ar mūsu centieniem un manis sniegtajām zināšanām. Ar visiem līdzekļiem tiek mēģināts kavēt manu un Gröninga apvienības, kā arī jūsu aktivitāti. Pats par sevi saprotams, viss ir pavisam citādi, nekā tiek atainots! Maniem draugiem man šeit nav jāsaka, viņi zina, ka es nedodu nekādus ‚dziedināšanas apsolījumus‘ un ka es nekad neatturu no medicīniskas ārstēšanas.“

Neparasti vēla atgriešanās pie izmeklēšanas

Grönings turpina saviem draugiem: „1952. gadā es tiku attaisnots. Vai tas nav savādi, ka ‚Kūfusas gadījums‘, kas jau bija parādījies 1949. gada beigās un 1950. gadā, tiesas procesā pret mani 1951./1952. gadā, kaut arī visi dokumenti bija gatavībā, tomēr jau toreiz netika izskatīts! Vai nav uzkrītoši, ka izmeklēšana atjaunotai tiesas procesa iesākšanai pret mani notiek tieši tajā brīdī, kad 1953. gada 22. novembrī Murnavā tiek dibināta Gröninga apvienība! Proti, kopš 1954. gada janvāra daudzus kopu vadītājus un draugus, kā arī apvienības locekļus nopratināja un novēroja policija.”

Aizstāvības liecinieki noraidīti, apsūdzības liecinieki laipni lūgti

Tiesas procesa sagatavošana ievilkās vairāk kā divus gadus. Bruno Gröninga aizstāvība tika ievērojami apgrūtināta. Teju visi aizstāvības liecinieki tika noraidīti, turpretim apsūdzības liecinieki apstiprināti. Viņu starpā bija arī divi kādreizējie Gröninga līdzstrādnieki: Eižens Enderlins un Oto Meklenburgs. Jo sevišķi Meklenburgs - pirmajā tiesas procesā vēl kā līdzapsūdzētais - vērsās pret Gröningu uzkrītoši asā formā. Viņš lika lietā visu iespējamo, lai viņam kaitētu. Apsūdzības punktā par slepkavību aiz neuzmanības viņam bija izšķiroša loma. Runa bija par gadījumu, kas notika viņa kā Gröninga „menedžera“ darbības laikā

Strīdīgais Rūtas Kūfusas gadījums

1949. gada novembrī krājkases ierēdnis Emīls Kūfuss kopā ar savu septiņpadsmitgadīgo meitu Rūtu, kas bija slima ar abpusēju plaušu tuberkulozi, bija ieradies uz vienu no Gröninga priekšlasījumiem. Grönings uzreiz saprata, ka meitenei vairs nevar palīdzēt, un izteicās par to vienam klātesošajam ārstam. Meklenburgs tomēr veica uz viņu lielu spiedienu un pieprasīja, lai viņš uzņemtos šo gadījumu. Un tā pēc priekšlasījuma notika personīga tikšanās starp Bruno Gröningu un Rūtu Kūfusu. Grönings teica meitenei būt drosmīgai un aicināja tēvu pēc deviņām dienām likt iziet medicīnas speciālistu veiktu izmeklēšanu. Caur to viņš gribēja panākt, lai meitene, kas vairāk neko negribēja dzirdēt par ārstiem, atkal nodotos medicīniskai uzraudzībai. Tēvs apsolījās par to parūpēties.

Turpmākajā laikā notiekošo korespondenci atvēra Meklenburgs un tā nenonāca līdz Bruno Gröningam. Tikai 1950. gada maijā viņš atkal dzirdēja par Rūtu Kūfusu. Tēvs šajā starplaikā bija nosūtījis Gröningam lūgumu vēstules, kurās izteica vēlēšanos saņemt viņa apciemojumu. Meklenburgs nenodeva šīs vēstules tālāk, bet gan patvaļīgi vienojās - bez Gröninga ziņas - par tikšanos ar Kūfusa kungu. Tikai īsi pirms noteiktā termiņa Meklenburgs informēja Gröningu un piespieda viņu nākt līdzi.

Vēlāk Meklenburgs apgalvoja, ka Bruno Grönings ir devis meitenei izdziedināšanas apsolījumu. Patiesībā tas bija viņš pats, kas tēvam garantēja, ka viņš panāks to, lai Grönings izdziedina viņa meitu. Meklenburgs krājkases ierēdnī saskatīja labu naudas avotu, no kura vēlējās pasmelties, taču priekš tā viņam bija vajadzīgs Grönings. Īsi pēc šī apmeklējuma Grönings šķīrās no Meklenburga. Smags pārmetums, kas tika celts pret Bruno Gröningu, bija tas, ka viņš esot aizliedzis Rūtai Kūfusai medicīnisku ārstēšanu. Tam pretī tomēr stāvēja fakts, ka viņš - ko apstiprināja pat apsūdzības liecinieki - meiteni jau pirmajā tikšanās reizē bija sūtījis pie ārsta. Arī vienā uzrunā pa radio 1949. gada rudenī viņš cilvēkus aicināja „līdz pat beigām turpināt ar medicīniskiem izmeklējumiem“. Palīdzības meklētājiem viņš pastāvīgi ieteica uzticēties saviem ārstiem.

Rūta Kūfusa, kurai aiz muguras jau bija dažas sāpīgas, bet nerezultatīvas terapijas, atteicās iziet turpmākas ārstēšanas terapijas. 1950. gada 30. decembrī viņa slimības seku dēļ nomira.

Medicīniskā ekspertīze apstiprina, ka nebija cerības uz izārstēšanu

No medicīniskā skatpunkta Dr. med. Oto Fraihofers savā slēdzienā atklāja: „Novērojumā katrs skaidri domājošs cilvēks, pat nebūdams eksperts, nonāks pie pārliecības, kā jau arī tika ziņots no Zēkingenas veselības aizsardzības nodaļas puses, ka izārstēšana, ņemot vērā ‚ļoti smago stāvokli‘, kas pēc ārstu slēdziena bija ‚dzīvību apdraudošs‘, respektīvi, ‚kritisks‘, pēc cilvēciskās izpratnes bija bezcerīga. Gluži tāpat katrs patiess, sine ira et studio domājošs ārsts, kurš pārlieku pašpārliecināti neuzskata, ka, izmantojot jaunākos medikamentus, var atteikties no dabas spēkiem, piekritīs Minhenes Prof. Lidtina kunga recenzijai, ka ‚nevar teikt, ka pirms 1949. gada 5. novembra pastāvēja augsta izveseļošanās varbūtība‘. Pēc mana uzskata tas ir vairāk kā pārsteidzoši, ka paciente vispār nodzīvoja līdz 1950. gada 30. decembrim, tā ka Gröninga ietekme var būt devusi viņai vēl zināmu dzīves pagarinājumu. Kopsavilkumā savu recenziju gribu noslēgt ar to, ka apgalvojumi ‚ka pastāvēja izdziedināšanas izredzes‘ un ‚ka pacientes Kūfusas dzīves ilgums varēja vēl vairāk tikt pagarināts, ja Gröninga kungs nekad nebūtu nonācis viņas tuvumā‘ nevar tikt ne izteikti ar pārliecību, ne arī tādēļ ir pamatoti.“

Neizdevies tiesas spriedums

1957. gada jūlija beigās piesēdētāju tiesas zālē Minhenē tika uzsākta lietas noklausīšanās. Punktā par slepkavību aiz neuzmanības Bruno Grönings tika attaisnots. Par likuma par dziedniekiem pārkāpumu viņam gan tika uzlikts 2000 vācu marku naudas sods.

Kaut arī spriedums pirmajā acumirklī izskatās pozitīvs, viņam tas bija nepieņemams. Tas bija līdzvērtīgs galīgam viņa darbības aizliegumam. Viņa advokāta kļūdas dēļ, kas spriedumu vērtēja daudz pozitīvāk nekā Grönings, apelācija tika iesniegta nevis viņa, bet gan prokuratūras vārdā. Otrā noklausīšanās notika atkal Minhenē 1958. gada janvāra vidū.