Viņa pēdējais ceļš

1959. gada 26. janvārī Bruno Grönings mirst Parīzē

Diagnoze: kuņģa vēzis progresējošā stadijā

Vēlu 1958. gada rudenī Bruno Grönings kopā ar savu otro sievu Žozeti, ar kuru viņš apprecējās 1955. gada maijā, dodas uz Parīzi un liek sevi izmeklēt vienam tiem pazīstamam vēža speciālistam Dr. Pjēram Grobonam. Vairāku rentgenuzņēmumu rezultāti parādīja: kuņģa vēzis progresējošā stadijā. Dr. Grobons gribēja tūdaļ operēt, bet Bruno Grönings to noraidīja.

Viņš brauca atpakaļ uz Vāciju un veica sagatavošanos draugu kopu Ziemassvētku svinībām. 4. decembrī viņš ierunāja skaņu lenti, kuru bija jāatskaņo visās Ziemassvētku svinībās. Pēc tam viņš kopā ar savu sievu atkal devās uz Parīzi. Dr. Grobons pa to laiku bija informējis atzītu speciālistu vēža ķirurģijā Dr. Belanžēru. Viņa klīnikā Rūhenerē, netālu no Monmartras, 8. decembrī notika operācija. Rezultāts ārstiem bija šokējošs: bija vēl daudz sliktāk, nekā varēja nojaust no rentgenuzņēmumiem - viņš vairs nebija operējams. Rēta tūdaļ pat tika aizšūta.

Pārsteidzoši ātra atlabšana

Žozete Gröninga par to rakstīja: „Viņi nevarēja aptvert, ka Bruno ārējais izskats atklāja tik maz par viņa šausmīgajām iekšējām ciešanām, ka viņš vēl varēja normāli elpot, ka viņa vielmaiņa vēl pēdējās nedēļās strādāja nevainojami, ka viņa asinsaina bija lieliska. Šajā progresējošajā stadijā pastāvīgi atkārtojas vemšana, uzņemot kaut vismazāko ēdiena daudzumu, un smagi nomocītajam pacientam lēni jāmirst bada nāvē. Bet Bruno tā visa nebija.“

Viņa ārstiem par pārsteigumu viņš ļoti ātri atlaba un devās atpakaļ uz Vāciju, kur piedalījās Ziemassvētku svinībās. 1959. gada janvāra vidū viņš trīs dienas tikās ar jaunās apvienības vadītājiem un noteica, kā attīstāms šis darbs. Abi nenojauta, ka tā būs viņu pēdējā tikšanās ar Bruno Gröningu.

Operācija Parīzē, ko pavadīja pērkona negaiss

21. janvārī viņš lidoja atkal uz Parīzi. Resnās zarnas noslēgšanās dēļ operācija bija neizbēgama. 1959. gada 22. janvārī pulksten 9.00 - tajā pašā stundā, kad Minhenē sākās apeācijas noklausīšana -, Bruno Grönings tika atkal operēts.Viņam nācās iziet cauri tam, ko viņš bija aiztaupījis neskaitāmiem cilvēkiem; viņš nevarēja un nedrīkstēja palīdzēt sev.

Kad viņš tajā rītā gulēja narkozē, pēkšņi Parīzei pāri nāca spēcīgs negaiss. Gröningas kundze stāstīja: „Savāds bija arī sekojošs dabas notikums. 1959. gada 22. janvārī, kamēr mans vīrs vēl gulēja narkozē, pilnīgi negaidīti skaidrā un gaišā dienas laikā Parīzei pāri savilkās spēcīgs negaiss ar zibeni un pērkona grāvieniem. Kļuva tik tumšs, ka dienas laikā vajadzēja iedegt uguni. Māsiņa brīnījās par tik spēcīgu negaisu. Pēc operācijas sekojošajās dienās Bruno temperatūra, viņa asinsspiediens, viņa pulss bija pilnībā normāli. Viņš pat divreiz piecēlās un apsēdās atzveltnes krēslā.“

„Pilnīga iekšēja sadegšana“

25. datumā viņš iekrita komā, un tam sekojošajā dienā, 1959. gada 26. janvārī, pulksten 13:46 Bruno Grönings nomira Henneres klīnikā no vēža, kā ārsts ierakstīja miršanas liecībā. Vai tas tiešām bija vēzis? Dr. Belanžērs pēc otrās operācijas teica: „Bruno ķermeņa sagandējums ir briesmīgs, tā ir pilnīga iekšēja sadegšana. Kā viņš tik ilgi un neciešot drausmīgas sāpes varēja nodzīvot, man ir mīkla.“

Bruno Grönings jau pirms gadiem bija izteicies: „Ja man aizliegs manu darbību, es iekšēji sadegšu.“

Nekrologs

Kā Bruno Grönings nesa šo rūgto likteni, apliecina viena vēstule, ko Dr. Grobons 1959. gada 26. februārī rakstīja viņa atraitnei: „Šīs [Bruno Gröningam veltītās ārstu] pūles bija tikai dabiskas, un es varu teikt, ka viņi guva milzīgu atbalstu caur Bruno Gröninga drosmi, gribasspēku un lielo personību. [...]“

Dr. Belanžērs izteica savu apbrīnu Bruno Gröninga priekšā vēl 1974. gada decembrī vienā vēstulē: „Bruno Grönings bija vīrs ar sirdi krūtīs, nozīmīgs cilvēks, kurš pārspēja pats sevi; un viņa cienīgums iepretī ciešanām un nāvei vēl šodien izsauc apbrīnu.“

Pēc ķermeņa kremācijas izpaliek galējais tiesas spriedums

Bruno Gröninga līķis tika kremēts vienā Parīzes krematorijā un urna guldīta meža kapsētā Dilenburgā.

Tiesas process tika pasludināts par noslēgtu apsūdzētā nāves dēļ, un galējais spriedums nekad netika pieņemts.

Katrs pats var saņemt palīdzību un dziedināšanu

„Brīnumdakteris no Herfordas“, kurš tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku bija atnesis izdziedināšanu, nomira vientuļš un pamests vienā mazā šķērsieliņā Parīzē. Kāpēc tam bija jānotiek? Kāpēc viņam bija jānes tik rūgtas ciešanas? Kāpēc viņš pats sev nevarēja palīdzēt?

Grēte Häuslere (1922-2007), izdziedinātā, ilggadēja Bruno Gröninga līdzstrādniece un „Bruno Gröninga Draugu loka“ dibinātāja, savā grāmatā Piedzīvot veselību - tas ir piedzīvot patiesību raksta: „Bruno Grönings savā īsajā dzīves laikā šeit, uz šīs zemes, paveica daudz laba. Palīdzēšanas un dziedināšanas velte tam bija ielikta šūpulī. It visur, kur vien viņš devās, notika brīnišķīgas lietas, ko ar prātu nevarēja izskaidrot. 1949. gadā viņš nonāca sabiedrības uzmanībā. Pēc lielajām izdziedināšanām, kas notika Herfordā, un pēc tam kad viņa vārds bija visiem uz mēles Vācijā un ārzemēs, pēc trim mēnešiem viņš saņēma dziedināšanas aizliegumu. Viņu vajāja un dzenāja, viņam sarīkoja lielo tiesas procesu un gribēja viņu sodīt un notiesāt. Kāpēc? Kuram viņš bija nodarījis ko ļaunu? Nevienam, bet tūkstošiem cilvēku tik daudz laba, cik tie ne no viena cilvēka nebūtu varējuši saņemt. Nevainīgu viņu gribēja sodīt! Nevainīgam viņam aizliedza darīt to, ko Dievs viņam bija devis darīt - palīdzēt cilvēkiem! Viņam vajadzēja panest šīs ļaunprātības rūgtumu Parīzē, vēža klīnikā Rue Hennerē! Ciešot smagas sāpes, viņš iekšēji sadega no Heilstrom, ko viņš nedrīksēja nodot tālāk. Cilvēku likumi gribēja viņam to aizliegt Vācijā. Zem visiem šiem meliem un apkaunojumiem viņš stāvēja apsūdzēts kā noziedznieks! Klusumā un vientulībā, neviens draugs nezināja par to, viņš panesa cilvēku radītās ciešanas. Un tā bija panešana, tas nebija darīts velti! Tam vajadzēja tā notikt, citādi vairs nebija iespējams palīdzēt cilvēkiem.“

Un savā grāmatā Es dzīvoju, lai cilvēce varētu dzīvot tālāk viņa raksta: „Ar vārdu ‚upuris‘ mums, cilvēkiem, jāapejas ļoti uzmanīgi. Tomēr šeit, kad Bruno Grönings nomira Parīzē, šis vārds visā savā smagumā ir patiesība.“

Tikai tā bija iespējams, ka varēja piepildīties viņa vārdi, kas šodien tiek apliecināti caur neskaitāmiem panākumu aprakstiem: „Kad es vairāk kā cilvēks nebūšu šeit, uz šīs zemes, t.i., kad manu ķermeni guldīs zemes klēpī, tad cilvēce jau būs tik tālu, ka katrs pats varēs piedzīvot palīdzību un izdziedināšanu.“