Izglītība un izšķiroši dzīves notikumi

Sagatavošanās savai vēlākajai darbībai

Uzspiestie un aprautie mācību gadi

Pēc tam kad viņš bija apmeklējis skolu līdz piektajai klasei, Bruno Grönings uzsāka komercizglītību. To viņam tomēr pēc divarpus gadiem tēva spiediena dēļ nācās pārtraukt. Mūrniekmeistars vēlējās, lai viņa dēls arī apgūst celtniecības arodu. Viņš lika tam mācīties par namdari, bet arī šeit nenonāca līdz mācību noslēgumam. Pēckara laika saimnieciskās jukas neļāva tam nonākt tik tālu. Ceturksni gada pirms viņa mācību laika pabeigšanas firma, kurā viņš mācījās, pasūtījumu trūkuma dēļ tika slēgta. Tam sekojošajā laikā viņš iztika no visdažādākajiem darbiem. Egons Artūrs Šmits par šo laiku raksta:

„Katrs darbs, ko viņš iesāka, tam padevās.”

„Par to man visdažādākie darba kolēģi kā par īpašu iezīmi stāstīja, ka viņam katrs darbs, kuram viņš pieķērās, padevās, vienalga, vai viņš laboja pulksteņus, radioaparātus, vai strādāja par atslēdznieku. Īpaši viņam gāja pie sirds tehniski darbi. Viņš arī nekad nebaidījās veikt visprastākos un fiziski smagākos darbus. Kā ostas strādnieks viņš gluži tāpat vilka savu tauvu kā pārējie viņa biedri. Viņš neslēpa to, ka tas piederas pie viņa ceļa, kas veda viņu caur dziļumiem, lai sasniegtu augstumus. Viens sens ķīniešu sakāmvārds skan tā: ‚Kas nekad nav gājis caur dūksnāju, tas nevar kļūt par svēto.‘ Ir gana daudz bijušo darbabiedru liecību, viena no kurām sasniedza mani pavisam nesen un kurā tieši un vienkārši teikts, ka šim cilvēkam Bruno Grönings pēc kopīga darba gada ir palicis atmiņā kā labākais un krietnākais darbabiedrs, kāds viņam jelkad ir bijis.”

Laulība un likteņa triecieni ģimenes dzīvē

Divdesmit viena gada vecumā Bruno apprecējās. Taču viņa sieva neizrādīja viņam nekādu sapratni un vēlējās paturēt viņu tikai ģimenes rāmjos, uzskatot dziedināšanas par dīvainībām. Viņu 1931. un 1939. gadā dzimušie dēli Haralds un Ginters abi nomira deviņu gadu vecumā. Kaut arī jau neskaitāmi cilvēki bija piedzīvojuši izdziedināšanas caur Bruno Gröningu, Ģertrūde Gröninga neticēja vīra dziedināšanas spējām. Viņa uzticēja bērnus nevis viņam, bet ārstiem. Bet skolas medicīna nespēja palīdzēt. Abi zēni nomira slimnīcā, Haralds 1939. gadā Gdaņskā, Ginters - 1949. gadā Dilenburgā. Bruno Gröningam tie bija smagi likteņa triecieni. Pat vairākus gadus pēc tam viņa acīs parādījās asaras, kad viņš runāja par saviem dēliem.

Laiks starp abiem Pasaules kariem viņam bija kā sagatavošanās vēlākajai darbībai. Viņam nācās iziet caur rūgtām pieredzēm, lai saprastu cilvēkus visdažādākajās dzīves situācijās un justu līdzi viņu nelaimē.

Palīdzēt, nevis šaut: armijas frontē un karagūstā

Otrajā pasaules karā Bruno tika iesaukts Vērmahtā. Tur viņam radās nesaskaņas ar vadību. Bruno atteikšanās dēļ šaut uz cilvēkiem viņam tika piedraudēts ar kara tribunālu. Galu galā viņu tomēr nosūtīja uz fronti, kur Bruno tika ievainots, nonāca krievu gūstā un 1945. gada beigās kā izraidītais no dzimtenes nonāca Rietumvācijā.

Bruno Gröninga izturēšanos kara laikā vadīja viņa vēlme palīdzēt cilvēkiem. Pat frontē viņš izmantoja katru izdevību, lai iestātos par saviem biedriem vai civiliedzīvotājiem.

Kādā krievu ciematā Bruno darīja iespējamu to, ka bada nāves apdraudētie cilvēki varēja piekļūt armijas pārtikas līdzekļu krājumiem. Atrodoties karagūstā, viņš panāca saviem biedriem labāku apģērbu, pārtiku un sadzīves apstākļus. Neskaitāmiem cilvēkiem, kuri cieta no bada izraisītām tūskām, viņš palīdzēja atgūt veselību. Kara drausmās viņš nenogalināja nevienu cilvēku, bet palīdzēja neskaitāmiem.

Laulības šķiršana un veltīšanās cilvēkiem

1945. gada decembrī viņš tika atlaists no karagūsta, pārcēlās uz dzīvi Dilenburgā pie Hesenes un atveda uz šejieni savu ģimeni. Pēc tam kad nomira arī otrais dēls un Bruno sieva gribēja aizliegt viņam jelkādu palīdzēšanu cilvēkiem, viņš izšķīrās no viņas. Viņš juta pienākumu darīt pieejamu tam doto dziedinošo spēku visiem cilvēkiem. Bruno teica: „Es nepiederu atsevišķiem cilvēkiem, es piederu cilvēcei.“

1949. gada sākumā viņa ceļš aizveda uz Rūras apgabalu. Caur izdziedināto stāstiem arvien vairāk cilvēku ieinteresējās par Bruno Gröningu. Viņš devās no mājas uz māju, vienmēr turp, kur viņš bija vajadzīgs, kur slimie lūdza viņa palīdzību. Tā Bruno darbojās vietējā apkārtnē, līdz 1949. gada martā pieņēma viena Herfordas inženiera ielūgumu apmeklēt viņa dēlu.