Bērnība un jaunība

Pērts, izsmiets, nesaprasts, pieņemts – bērns, kurš ir atšķirīgs no pārējiem

Bēgšana no cietsirdīgas apkārtnes dabā: „Šeit es piedzīvoju Dievu“

Bruno Grönings piedzima 1906. gada 30. maijā Gdaņskā-Olīvā kā ceturtais bērns laulātā pāra Augusta un Margarētes Gröningu septiņu bērnu ģimenē. Viņa vecāki jau agri pamanīja sava dēla neparastumu, piemēram, tādi par tramīgiem uzskatīti dzīvnieki kā zaķi un stirnas spontāni nāca viņam klāt un bez bailēm ļāva viņam sevi noglāstīt.

Jo vairāk Bruno Grönings pieauga, jo svešāka viņam šķita viņa apkārtējā vide. Grönings stāstīja, ka dažu reizi viņš mājās tika iekaustīts zili melns. Sitieni, kā viņš teica, nesāpināja viņa ķermeni, bet viņš jutās nesaprasts.

Savas cietsirdīgās vides atgrūsts, mazais Bruno patvērās dabā. Viņu vairāk piesaistīja dzīvnieki, koki un krūmi nekā daži cilvēki. Bieži vien viņš stundām ilgi pazuda tuvējā mežā.

„Šeit es piedzīvoju Dievu. Katrā krūmā, katrā kokā, katrā dzīvniekā, jā, pat akmeņos. It visur tur es varēju stundām ilgi – laika jēdziens neeksistēja – stāvēt un domāt, un vienmēr man bija tā, itin kā visa mana iekšējā esamība paplašinājās bezgalīgumā.“

Viņš nekad neiesaistījās mežonīgajos vienaudžu kautiņos. Tādēļ viņš bieži bija nikna izsmiekla objekts un savas savādības dēļ tika sists un sodīts.

Labprāt ieraudzītās izdziedināšanas cilvēkā un dzīvniekos

Ar laiku Bruno Gröningā kļuva apjaušams tas aspekts, kurš vēlāk viņu nostādīja sabiedrības prožektoru gaismā: viņa klātbūtnē cilvēki un dzīvnieki izveseļojās. It sevišķi Pirmā pasaules kara laikā viņš bieži uzmeklēja lazaretes, kur priecājās par viņa ierašanos. Ievainotie jutās labi viņa klātbūtnē, un daudzi izveseļojās. Slimnieki arī sūtīja pēc viņa mātes ar lūgumu, lai viņa kopā ar mazo Bruno atnāktu pie viņiem. Ģimenē un paziņu lokā zēna spēja dziedināt tika labprāt pieņemta.

Tiekšanās pēc patstāvības

Bruno Grönings savā biogrāfijā raksta: „Jau bērnībā manā klātbūtnē slimi cilvēki kļuva brīvi no saviem traucējumiem, un bērni, tāpat kā pieaugušie, satraukumā vai strīdos kļuva pilnīgi mierīgi pēc dažiem maniem vārdiem. Kā bērns es arī pamanīju, ka dzīvnieki, kuri parasti skaitījās tramīgi vai arī bīstami, manā priekšā izturējās labsirdīgi un rāmi. Manas attiecības ar vecāku mājām tādēļ bija savādas un saspīlētas. Es drīz vien tiecos pēc pilnīgas patstāvības, lai izkļūtu no manas ģimenes ‚nesaprastības’ vides.“