„Viņa vārds sasien slimību“
Izdziedināšanas notiek tālāk - par spīti tiesas procesiem un dziedināšanas aizliegumam
Ārēja izdziedināšanās un iekšējas pārmaiņas
Šo konfrontāciju un cīņu laikā Bruno Gröninga darbība turpinājās. Medicīnas speciālists, žurnālists Dr. Horsts Manns 1957. gadā vienā rakstu sērijā ar virstakstu „Viņa vārds sasien slimību“ Jaunajā Lapā cita starpā stāsta:
„Nākamajā rītā es no Hamelnes braucu uz Špringu, mazu pilsētiņu pie Daisteres. Arī šeit bija izveidojusies viena Gröninga draugu kopa. Veselas cilvēku virknes izveseļošanās bija kalpojusi tam par iemeslu. Un arī šeit es piedzīvoju to, ko jau iepriekš dažādās Šlēsvigas-Holšteinas apdzīvotās vietās, Augsburgā, Hamelnē, Vīnē, Plohingenā un citās pilsētās: cilvēki cēlās un stāstīja man par savām slimībām. Viņi nosauca man ārstus, kas viņus bija ārstējuši. Viņi pastāstīja par savu izveseļošanos, par ko pateicās Gröningam. Un ikreiz viņi bija gatavi, paceļot roku zvērestam, aptiprināt šos izteikumus.
‚Man jau bērnībā abas kājas gūžas locītavās bija izgriezušās‘, stāstīja piecdesmitgadīgā Jūlija Pronerte no Hanoveres. ‚Vēlāk es varēju staigāt tikai ar kruķiem. Ārsts manas ciešanas spēja tikai atvieglināt. Kad es noklausījos vienu Gröninga kunga priekšlasījumu, es sajutu spēcīgu reakciju. Mana mugura, kas jau bija pilnīgi salīkusi, atkal kļuva taisna. Es atkal varēju staigāt. Man nav bijis vairs nekādu regresiju...‘
‚Man bija locītavu reimatisms un mani mocīja izsitumi un abscesi.Gröninga kungs mani no tiem atbrīvoja‘, teica Vilhelms Gāberts no Hamelnes.
‚Savu žultspūšļa kaiti es varēju darīt paciešamu vien tikai vairs ar morfiju‘, stāstīja Kurts Zēverits no Ēvestorfas. ‚Es pateicos Bruno Gröningam, ka viņš mani atbrīvoja no šīm ciešanām.‘
‚Man bija augsts cukura līmenis‘, pastāstīja Roberts Tīss no Špringas. ‚Bet vēl draudošāks bija sirds muskuļu vājums. Šīs abas kaites mani šodien vairs nemoka. Par to es esmu pateicīgs Gröninga kungam.‘
Šo virkni varu vēl turpināt. Tie bija visu vecumu cilvēki, kuri man stāstīja. Vīrieši, sievietes un bērni. Tika uzskaitītas daudzas slimības, sākot ar galvassāpēm, nervu iekaisumiem, išiasu, nieru un žultspūšļa kaitēm līdz pat sirds traucējumiem un paralīzēm.
Bet bija vēl kaut kas cits, kas mani dziļi aizkustināja. Daudzi šeit vaļsirdīgi stāstīja visu klausītāju priekšā to, ka viņi caur Gröningu esot piedzīvojuši iekšējas izmaiņas. Pārliecīgas dzīšanās pēc panākumiem un egoistiskas nostājas vietā ir nācis iekšējs miers un domāšana par līdzcilvēkiem.’’
Paša cilvēka ticība ir tā, kas ikvienam dara iespējamu izdziedināšanu
Dr. Horsts Manns turpina: „Visu šo sarunu laikā ar cilvēkiem, kuri jutās izdziedināti caur Bruno Gröningu, viens jautājums manī arvien pastiprinājās: vai izdziedināšana bija iespējama katram cilvēkam - vai arī, vēl drosmīgāk jautājot, - katrai slimībai? Kur bija tā spēka, kas izgāja no Gröninga, robežas? Vai šeit nebija kādu briesmu? [...]
Savā pēdējā apmeklējuma reizē es viņam uzdevu šo jautājumu. ‚Es nevaru un negribu nevienu cilvēku piespiest,’ viņš man atbildēja. ‚Ja kāds noslēdzas un nav gatavs atvērties enerģijai, kas rada kārtību, tad arī es neesmu gatavs iejaukties. Šo cilvēku es tikai mudinu salauzt ļaunā ‚aizbīdni‘, kas traucē izdziedināšanai..‘
Man bija vēl viens jautājums: ‚Katrai slimībai ir dažāda bīstamība,‘ es teicu. ‚Pieņemsim, smagi slims cilvēks, kura izārstēšanu atzinuši par bezcerīgu vairāki ārsti, liek Jūs pasaukt caur kādu ārstu, kurš vēl cīnās par savu pacientu. Vai Jūs varēsit palīdzēt?‘
‚Jā,‘ teica Grönings. Viņš to atbildēja bez vilcināšanās. ‚Ja slimais tam tic un ārsts uzticas tam ceļam, ko viņš izvēlējies, panākumi neizpaliks. Kopīgā ticība slimajā atraisīs nenojaustus spēkus. Bieži vien panākumi tieši tur nāca visātrāk, kur slimais cilvēks, pilns izmisuma, ķērās pie pēdējā salmiņa..‘ “
