Viņa pēdējais ceļš

1959. gada 26. janvārī Bruno Grönings mirst Parīzē

Diagnoze: kuņģa vēzis progresējošā stadijā

Vēlu 1958. gada rudenī Bruno Grönings kopā ar savu otro sievu Žozeti, ar kuru viņš apprecējās 1955. gada maijā, dodas uz Parīzi un liek sevi izmeklēt vienam tiem pazīstamam vēža speciālistam Dr. Pjēram Grobonam. Vairāku rentgenuzņēmumu rezultāti parādīja: kuņģa vēzis progresējošā stadijā. Dr. Grobons gribēja tūdaļ operēt, bet Bruno Grönings to noraidīja.

Viņš brauca atpakaļ uz Vāciju un veica sagatavošanos draugu kopu Ziemassvētku svinībām. 4. decembrī viņš ierunāja skaņu lenti, kuru bija jāatskaņo visās Ziemassvētku svinībās. Pēc tam viņš kopā ar savu sievu atkal devās uz Parīzi. Dr. Grobons pa to laiku bija informējis atzītu speciālistu vēža ķirurģijā Dr. Belanžēru. Viņa klīnikā Rūhenerē, netālu no Monmartras, 8. decembrī notika operācija. Rezultāts ārstiem bija šokējošs: bija vēl daudz sliktāk, nekā varēja nojaust no rentgenuzņēmumiem - viņš vairs nebija operējams. Rēta tūdaļ pat tika aizšūta.

Pārsteidzoši ātra atlabšana

Žozete Gröninga par to rakstīja: „Viņi nevarēja aptvert, ka Bruno ārējais izskats atklāja tik maz par viņa šausmīgajām iekšējām ciešanām, ka viņš vēl varēja normāli elpot, ka viņa vielmaiņa vēl pēdējās nedēļās strādāja nevainojami, ka viņa asinsaina bija lieliska. Šajā progresējošajā stadijā pastāvīgi atkārtojas vemšana, uzņemot kaut vismazāko ēdiena daudzumu, un smagi nomocītajam pacientam lēni jāmirst bada nāvē. Bet Bruno tā visa nebija.“

Viņa ārstiem par pārsteigumu viņš ļoti ātri atlaba un devās atpakaļ uz Vāciju, kur piedalījās Ziemassvētku svinībās. 1959. gada janvāra vidū viņš trīs dienas tikās ar jaunās apvienības vadītājiem un noteica, kā attīstāms šis darbs. Abi nenojauta, ka tā būs viņu pēdējā tikšanās ar Bruno Gröningu.

Operācija Parīzē, ko pavadīja pērkona negaiss

21. janvārī viņš lidoja atkal uz Parīzi. Resnās zarnas noslēgšanās dēļ operācija bija neizbēgama. 1959. gada 22. janvārī pulksten 9.00 - tajā pašā stundā, kad Minhenē sākās apeācijas noklausīšana -, Bruno Grönings tika atkal operēts.Viņam nācās iziet cauri tam, ko viņš bija aiztaupījis neskaitāmiem cilvēkiem; viņš nevarēja un nedrīkstēja palīdzēt sev.

Kad viņš tajā rītā gulēja narkozē, pēkšņi Parīzei pāri nāca spēcīgs negaiss. Gröningas kundze stāstīja: „Savāds bija arī sekojošs dabas notikums. 1959. gada 22. janvārī, kamēr mans vīrs vēl gulēja narkozē, pilnīgi negaidīti skaidrā un gaišā dienas laikā Parīzei pāri savilkās spēcīgs negaiss ar zibeni un pērkona grāvieniem. Kļuva tik tumšs, ka dienas laikā vajadzēja iedegt uguni. Māsiņa brīnījās par tik spēcīgu negaisu. Pēc operācijas sekojošajās dienās Bruno temperatūra, viņa asinsspiediens, viņa pulss bija pilnībā normāli. Viņš pat divreiz piecēlās un apsēdās atzveltnes krēslā.“

„Pilnīga iekšēja sadegšana“

25. datumā viņš iekrita komā, un tam sekojošajā dienā, 1959. gada 26. janvārī, pulksten 13:46 Bruno Grönings nomira Henneres klīnikā no vēža, kā ārsts ierakstīja miršanas liecībā. Vai tas tiešām bija vēzis? Dr. Belanžērs pēc otrās operācijas teica: „Bruno ķermeņa sagandējums ir briesmīgs, tā ir pilnīga iekšēja sadegšana. Kā viņš tik ilgi un neciešot drausmīgas sāpes varēja nodzīvot, man ir mīkla.“

Bruno Grönings jau pirms gadiem bija izteicies: „Ja man aizliegs manu darbību, es iekšēji sadegšu.“

Nekrologs

Kā Bruno Grönings nesa šo rūgto likteni, apliecina viena vēstule, ko Dr. Grobons 1959. gada 26. februārī rakstīja viņa atraitnei: „Šīs [Bruno Gröningam veltītās ārstu] pūles bija tikai dabiskas, un es varu teikt, ka viņi guva milzīgu atbalstu caur Bruno Gröninga drosmi, gribasspēku un lielo personību. [...]“

Dr. Belanžērs izteica savu apbrīnu Bruno Gröninga priekšā vēl 1974. gada decembrī vienā vēstulē: „Bruno Grönings bija vīrs ar sirdi krūtīs, nozīmīgs cilvēks, kurš pārspēja pats sevi; un viņa cienīgums iepretī ciešanām un nāvei vēl šodien izsauc apbrīnu.“

Pēc ķermeņa kremācijas izpaliek galējais tiesas spriedums

Bruno Gröninga līķis tika kremēts vienā Parīzes krematorijā un urna guldīta meža kapsētā Dilenburgā.

Tiesas process tika pasludināts par noslēgtu apsūdzētā nāves dēļ, un galējais spriedums nekad netika pieņemts.

Katrs pats var saņemt palīdzību un dziedināšanu

„Brīnumdakteris no Herfordas“, kurš tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku bija atnesis izdziedināšanu, nomira vientuļš un pamests vienā mazā šķērsieliņā Parīzē. Kāpēc tam bija jānotiek? Kāpēc viņam bija jānes tik rūgtas ciešanas? Kāpēc viņš pats sev nevarēja palīdzēt?

Grēte Häuslere (1922-2007), izdziedinātā, ilggadēja Bruno Gröninga līdzstrādniece un „Bruno Gröninga Draugu loka“ dibinātāja, savā grāmatā Piedzīvot veselību - tas ir piedzīvot patiesību raksta: „Bruno Grönings savā īsajā dzīves laikā šeit, uz šīs zemes, paveica daudz laba. Palīdzēšanas un dziedināšanas velte tam bija ielikta šūpulī. It visur, kur vien viņš devās, notika brīnišķīgas lietas, ko ar prātu nevarēja izskaidrot. 1949. gadā viņš nonāca sabiedrības uzmanībā. Pēc lielajām izdziedināšanām, kas notika Herfordā, un pēc tam kad viņa vārds bija visiem uz mēles Vācijā un ārzemēs, pēc trim mēnešiem viņš saņēma dziedināšanas aizliegumu. Viņu vajāja un dzenāja, viņam sarīkoja lielo tiesas procesu un gribēja viņu sodīt un notiesāt. Kāpēc? Kuram viņš bija nodarījis ko ļaunu? Nevienam, bet tūkstošiem cilvēku tik daudz laba, cik tie ne no viena cilvēka nebūtu varējuši saņemt. Nevainīgu viņu gribēja sodīt! Nevainīgam viņam aizliedza darīt to, ko Dievs viņam bija devis darīt - palīdzēt cilvēkiem! Viņam vajadzēja panest šīs ļaunprātības rūgtumu Parīzē, vēža klīnikā Rue Hennerē! Ciešot smagas sāpes, viņš iekšēji sadega no Heilstrom, ko viņš nedrīksēja nodot tālāk. Cilvēku likumi gribēja viņam to aizliegt Vācijā. Zem visiem šiem meliem un apkaunojumiem viņš stāvēja apsūdzēts kā noziedznieks! Klusumā un vientulībā, neviens draugs nezināja par to, viņš panesa cilvēku radītās ciešanas. Un tā bija panešana, tas nebija darīts velti! Tam vajadzēja tā notikt, citādi vairs nebija iespējams palīdzēt cilvēkiem.“

Un savā grāmatā Es dzīvoju, lai cilvēce varētu dzīvot tālāk viņa raksta: „Ar vārdu ‚upuris‘ mums, cilvēkiem, jāapejas ļoti uzmanīgi. Tomēr šeit, kad Bruno Grönings nomira Parīzē, šis vārds visā savā smagumā ir patiesība.“

Tikai tā bija iespējams, ka varēja piepildīties viņa vārdi, kas šodien tiek apliecināti caur neskaitāmiem panākumu aprakstiem: „Kad es vairāk kā cilvēks nebūšu šeit, uz šīs zemes, t.i., kad manu ķermeni guldīs zemes klēpī, tad cilvēce jau būs tik tālu, ka katrs pats varēs piedzīvot palīdzību un izdziedināšanu.“

Lielā tiesas procesa turpinājums

Apelācijas izskatīšana un revīzija

Gröninga neizdevīgā sākumpozīcija

Apelācijas sūdzības izskatīšanā 1958. gada janvārī Bruno Gröningam par sliktu nāca tas, ka nevis viņš, bet prokuratūra bija iesniegusi apelāciju. Bet viņam kaitēja ne tikai šī viņa toreizējā advokāta nolaidība; arī viņa vilcinātā aktu nodošana jaunajam Gröninga aizstāvim aizkavēja sagatavošanos noklausīšanai.

Kā vēl viens neizdevīgs apstāklis izrādījās daudz drošāka apsūdzības liecinieku uzstāšanās. Viņi šķita vienojušies punktā „Ārsta aizliegums“.

Cietums un naudas sods nosacīti, „apkaunojums“ bez dziedināšanas jautājuma noskaidrošanas

Tā skanēja spriedums šoreiz: astoņi mēneši cietumā par slepkavību aiz neuzmanības un 5000 vācu marku naudas sods par likuma par dziedniekiem pārkāpumu. Spriedums tika noteikts nosacīti.

Annija Frējina Ebnere, kas kā skatītāja tiesas zālē piedzīvoja kā pirmo, tā arī otro apelācijas noklausīšanu, spriedumu apzīmēja kā „apkaunojumu Vācijai“.

Bruno Grönings skaidroja, ka viņš tiek sodīts par to, ka dara labu. Viņš sūdzējās, ka neviens nepainteresējās par to, kā notiek izdziedināšana, pat ne viņa paša advokāti. Ja šis jautājums būtu noskaidrots, būtu izrādījies, ka viņa darbībai nav nekā kopīga ar medicīnisku ārstēšanu. Procesu nāktos pārtraukt. Taču šī jautājuma noskaidrošana tiesā nevienu neinteresēja. Par Gröningu bija jau iepriekš izveidots viedoklis, un no tā negribēja atkāpties.

Apelācijas iesniegums īsi pirms nāves

Taču arī tās vēl nebija procesa beigas. Šoreiz Bruno Grönings pieprasīja revīziju. Kā noklausīšanas datumu Minhenes augstākā reģionālā tiesa noteica 1959. gada 22. janvāri. Taču līdz tam vairs nenonāca, jo Bruno Grönings tajā pašā mēnesī nomira.

„Viņa vārds sasien slimību“

Izdziedināšanas notiek tālāk - par spīti tiesas procesiem un dziedināšanas aizliegumam

Ārēja izdziedināšanās un iekšējas pārmaiņas

Šo konfrontāciju un cīņu laikā Bruno Gröninga darbība turpinājās. Medicīnas speciālists, žurnālists Dr. Horsts Manns 1957. gadā vienā rakstu sērijā ar virstakstu „Viņa vārds sasien slimību“ Jaunajā Lapā cita starpā stāsta:

„Nākamajā rītā es no Hamelnes braucu uz Špringu, mazu pilsētiņu pie Daisteres. Arī šeit bija izveidojusies viena Gröninga draugu kopa. Veselas cilvēku virknes izveseļošanās bija kalpojusi tam par iemeslu. Un arī šeit es piedzīvoju to, ko jau iepriekš dažādās Šlēsvigas-Holšteinas apdzīvotās vietās, Augsburgā, Hamelnē, Vīnē, Plohingenā un citās pilsētās: cilvēki cēlās un stāstīja man par savām slimībām. Viņi nosauca man ārstus, kas viņus bija ārstējuši. Viņi pastāstīja par savu izveseļošanos, par ko pateicās Gröningam. Un ikreiz viņi bija gatavi, paceļot roku zvērestam, aptiprināt šos izteikumus.

‚Man jau bērnībā abas kājas gūžas locītavās bija izgriezušās‘, stāstīja piecdesmitgadīgā Jūlija Pronerte no Hanoveres. ‚Vēlāk es varēju staigāt tikai ar kruķiem. Ārsts manas ciešanas spēja tikai atvieglināt. Kad es noklausījos vienu Gröninga kunga priekšlasījumu, es sajutu spēcīgu reakciju. Mana mugura, kas jau bija pilnīgi salīkusi, atkal kļuva taisna. Es atkal varēju staigāt. Man nav bijis vairs nekādu regresiju...‘

‚Man bija locītavu reimatisms un mani mocīja izsitumi un abscesi.Gröninga kungs mani no tiem atbrīvoja‘, teica Vilhelms Gāberts no Hamelnes.

‚Savu žultspūšļa kaiti es varēju darīt paciešamu vien tikai vairs ar morfiju‘, stāstīja Kurts Zēverits no Ēvestorfas. ‚Es pateicos Bruno Gröningam, ka viņš mani atbrīvoja no šīm ciešanām.‘

‚Man bija augsts cukura līmenis‘, pastāstīja Roberts Tīss no Špringas. ‚Bet vēl draudošāks bija sirds muskuļu vājums. Šīs abas kaites mani šodien vairs nemoka. Par to es esmu pateicīgs Gröninga kungam.‘

Šo virkni varu vēl turpināt. Tie bija visu vecumu cilvēki, kuri man stāstīja. Vīrieši, sievietes un bērni. Tika uzskaitītas daudzas slimības, sākot ar galvassāpēm, nervu iekaisumiem, išiasu, nieru un žultspūšļa kaitēm līdz pat sirds traucējumiem un paralīzēm.

Bet bija vēl kaut kas cits, kas mani dziļi aizkustināja. Daudzi šeit vaļsirdīgi stāstīja visu klausītāju priekšā to, ka viņi caur Gröningu esot piedzīvojuši iekšējas izmaiņas. Pārliecīgas dzīšanās pēc panākumiem un egoistiskas nostājas vietā ir nācis iekšējs miers un domāšana par līdzcilvēkiem.’’

Paša cilvēka ticība ir tā, kas ikvienam dara iespējamu izdziedināšanu

Dr. Horsts Manns turpina: „Visu šo sarunu laikā ar cilvēkiem, kuri jutās izdziedināti caur Bruno Gröningu, viens jautājums manī arvien pastiprinājās: vai izdziedināšana bija iespējama katram cilvēkam - vai arī, vēl drosmīgāk jautājot, - katrai slimībai? Kur bija tā spēka, kas izgāja no Gröninga, robežas? Vai šeit nebija kādu briesmu? [...]

Savā pēdējā apmeklējuma reizē es viņam uzdevu šo jautājumu. ‚Es nevaru un negribu nevienu cilvēku piespiest,’ viņš man atbildēja. ‚Ja kāds noslēdzas un nav gatavs atvērties enerģijai, kas rada kārtību, tad arī es neesmu gatavs iejaukties. Šo cilvēku es tikai mudinu salauzt ļaunā ‚aizbīdni‘, kas traucē izdziedināšanai..‘

Man bija vēl viens jautājums: ‚Katrai slimībai ir dažāda bīstamība,‘ es teicu. ‚Pieņemsim, smagi slims cilvēks, kura izārstēšanu atzinuši par bezcerīgu vairāki ārsti, liek Jūs pasaukt caur kādu ārstu, kurš vēl cīnās par savu pacientu. Vai Jūs varēsit palīdzēt?‘

‚Jā,‘ teica Grönings. Viņš to atbildēja bez vilcināšanās. ‚Ja slimais tam tic un ārsts uzticas tam ceļam, ko viņš izvēlējies, panākumi neizpaliks. Kopīgā ticība slimajā atraisīs nenojaustus spēkus. Bieži vien panākumi tieši tur nāca visātrāk, kur slimais cilvēks, pilns izmisuma, ķērās pie pēdējā salmiņa..‘ “

Nošķiršanās no Gröninga apvienības

Laiks, lai savilktu bilanci par zaudējumiem

Aprobežots birokrātisms bezdarbībā noraugās uz Gröninga naudas sodu

1957. gada oktobrī nonāca līdz konfrontācijai starp Bruno Gröningu un Gröninga apvienības vadību. Aprobežota birokrātisma dēļ apvienība ļoti kaitēja Bruno Gröningam. Iemesls disputam bija tiesas procesa spriedums, saskaņā ar kuru Bruno Gröningam īsā laikā bija jāsamaksā 2000 vācu marku naudas sods. Tā kā viņš par savu darbību neņēma naudu un tādējādi viņam nebija pietiekošu finansu līdzekļu, Gröninga apvienības vadība jau tiesas procesa sākumā nolēma segt tās izmaksas, kas rastos. Bet tas, vai naudas sods arī attiektos uz tām, vadības vidū bija strīdīgs jautājums. Tā gribēja ilgstošā birokrātiskā ceļā pārbaudīt, vai apvienībai vispār ir pienākums maksāt 2000 vācu markas. Tikai pēc tam bija jāparūpējas par naudas summas sagādāšanu. Tādējādi bija redzams, ka nepieciešamie līdzekļi Bruno Gröningu sasniegtu daudz par vēlu - ja vien vispār sasniegtu. Apvienība bezdarbībā noraudzījās, kā Bruno Grönings stingri noteiktā soda nesamaksāšanas gadījumā būtu spiests iet cietumā. Caur to nonāca pie atklātas konfrontācijas un galu galā pie apvienības izjukšanas.

Neīsti draugi

Bruno Grönings savā 62 lappušu garajā bilancē par apvienības darbību minēja visus punktus, kuros apvienība bija tam kaitējusi. Kopsavilkumā viņš paskaidroja: „Ja es šodien salīdzinu savu iepriekšējo apkārtējo vidi (profitētājus Meklenburgu, Enderlinu, Šmitu un Hūlsmanu) ar pašreizējo vidi (apvienības vadības locekļi), tad nonāku pie tā paša iznākuma: šodien gala rezultātā ir noticis tas pats, kas toreiz. Šodien caur tiem cilvēkiem, kas gribēja būt mani lielākie, ciešākie un labākie draugi, nav iznācis nekas cits kā toreiz. Toreiz mani piekrāpa negodīgi darboņi. Šodien man atteica draugi, mierīgi noraugoties tajā, kā es eju caur procesiem, spriedumiem, ka nesaņēmu nekādu palīdzību, ka bez transportlīdzekļa vairāk nevarēju apmeklēt savas draugu kopas, ka nekas netika pasākts pret preses naidīgo propagandu, ka tika radīts tikai juceklis, ka nebija man blakus, kad man bija vajadzīgi cilvēki, kuri ar savu izglītību un zināšanām, un savu stāvokli sabiedrībā būtu varējuši un kuriem būtu bijis mani jāatbalsta; un tādēļ nevarēja nonākt līdz tam, kādēļ es nu reiz dzīvoju šeit, uz šīs zemes.

Neviens no šiem draugiem nelika lietā savu ‘Es’, lai cīnītos par manu brīvību, nevienam nebija drosmes, lai par mani patiešām iestātos. Nekas nenotika. Sīkumainā birokrātismā tika pieņemts lēmums pēc lēmuma. Neviens patiešām par mani neiestājās, neviens patiešām nelika lietā visu savu varu, lai beidzot mani atbrīvotu no visām šīm cīņām procesos, pret presi, par palīdzību, par automašīnu, kas bija salūzusi, pret iemīšanu dubļos un apmelojumiem utt. u. tjpr. un neatbrīvoja ceļu tam, lai es varētu darīt to, kādēļ esmu uz šīs zemes - lai nodotu cilvēkiem dzīves spēku un vestu cilvēkus pie ticības.

Ka tam man ir vajadzīgs miers un ka es nevaru atkal un atkal tikt kavēts caur pasaulīgām, ārējām ietekmēm, ka man patiešām ir vajadzīga aizsardzības siena, lai ļautu netraucēti darboties tam, kas man ir dots; par to neviens nedomāja, neviens no maniem draugiem, no tiem, kuri gribēja būt mani draugi. Tas ir tas apkaunojošais un man sarūgtinošais:

- profitētāji gribēja gūt savu labumu, tie tika atzīti kā slikti cilvēki.
- Draugi no Gröninga apvienības ir pārāk remdeni, pārāk vienaldzīgi, iecietīgi, es negribu teikt – ļaunprātīgi.

Un iznākums ir tas pats: es neesmu kļuvis brīvs. Daudzi draugi no Gröninga apvienības vadības neturēja savu solījumu. Caur visu, kas tika darīts, esmu tikai ticis sasaistīts.“

Apvienības iziršana

Vaisers atkāpās, un Gröninga apvienība, urai nekad nebija izdevusies uzņemšana apvienību reģistrā, pēc īsa laika tika izformēta. Tās vietā nāca Apvienība dvēseliski garīgu un dabisku dzīves principu veicināšanai. Tā tika dibināta 1958. gadā un tās priekšsēdētāji bija Ēriks Pelcs Vācijai un Aleksandrs Lojs Austrijai. Bet arī šī pēdējā Gröninga dzīves laikā nodibinātā apvienība neizpildīja to, ko viņš no tās cerēja. Statūtos pat netika pieminēts viņa vārds.

Lielais tiesas process (1955-1957)

Apsūdzība par slepkavību aiz neuzmanības un attaisnošana ar galīgu dziedināšanas aizliegumu

1954. gada 4. martā valsts prokuratūra akal izvirzīja apsūdzību Bruno Gröningam. Atkal viņam tika uzlikta nasta, ka viņš pārkāpis likumu par dziedniekiem . Vienā tālākā apsūdzības punktā viņš tika apsūdzēts vienā slepkavībā aiz neuzmanības.

Grönings iebilst izdziedināšanas apsolīšanai un medicīniskas ārstēšanas aizliegšanai

Pēc tam kad viņu iepazīstināja ar apsūdzības rakstu, viņš vērsās pie saviem draugiem: „Mani mīļie draugi! Šajās dienās visa prese un radio ir publiskojuši par mani vairāk vai mazāk tendenciozi sensacionālus virsrakstus, kuri jums ziņoja, ka Minhenes prokuratūra II ir sagatavojusi pret mani apsūdzību par slepkavību aiz neuzmanības. Es esot vienai septiņpadsmit gadus jaunai ar tuberkulozi slimai meitenei 1949. gada beigās apsolījis izdziedināšanu un viņu kavējis uzmeklēt sanatoriju un ārstu. Es esot vainīgs jaunā cilvēkbērna nāvē. Kurš ar skaidru saprātu ir lasījis vai dzirdējis šos ziņojumus, sapratīs, kāds ir to mērķis: radīt apjukumu manu draugu vidū un atturēt visus meklējošos no vēlēšanās tuvāk iepazīties ar mūsu centieniem un manis sniegtajām zināšanām. Ar visiem līdzekļiem tiek mēģināts kavēt manu un Gröninga apvienības, kā arī jūsu aktivitāti. Pats par sevi saprotams, viss ir pavisam citādi, nekā tiek atainots! Maniem draugiem man šeit nav jāsaka, viņi zina, ka es nedodu nekādus ‚dziedināšanas apsolījumus‘ un ka es nekad neatturu no medicīniskas ārstēšanas.“

Neparasti vēla atgriešanās pie izmeklēšanas

Grönings turpina saviem draugiem: „1952. gadā es tiku attaisnots. Vai tas nav savādi, ka ‚Kūfusas gadījums‘, kas jau bija parādījies 1949. gada beigās un 1950. gadā, tiesas procesā pret mani 1951./1952. gadā, kaut arī visi dokumenti bija gatavībā, tomēr jau toreiz netika izskatīts! Vai nav uzkrītoši, ka izmeklēšana atjaunotai tiesas procesa iesākšanai pret mani notiek tieši tajā brīdī, kad 1953. gada 22. novembrī Murnavā tiek dibināta Gröninga apvienība! Proti, kopš 1954. gada janvāra daudzus kopu vadītājus un draugus, kā arī apvienības locekļus nopratināja un novēroja policija.”

Aizstāvības liecinieki noraidīti, apsūdzības liecinieki laipni lūgti

Tiesas procesa sagatavošana ievilkās vairāk kā divus gadus. Bruno Gröninga aizstāvība tika ievērojami apgrūtināta. Teju visi aizstāvības liecinieki tika noraidīti, turpretim apsūdzības liecinieki apstiprināti. Viņu starpā bija arī divi kādreizējie Gröninga līdzstrādnieki: Eižens Enderlins un Oto Meklenburgs. Jo sevišķi Meklenburgs - pirmajā tiesas procesā vēl kā līdzapsūdzētais - vērsās pret Gröningu uzkrītoši asā formā. Viņš lika lietā visu iespējamo, lai viņam kaitētu. Apsūdzības punktā par slepkavību aiz neuzmanības viņam bija izšķiroša loma. Runa bija par gadījumu, kas notika viņa kā Gröninga „menedžera“ darbības laikā

Strīdīgais Rūtas Kūfusas gadījums

1949. gada novembrī krājkases ierēdnis Emīls Kūfuss kopā ar savu septiņpadsmitgadīgo meitu Rūtu, kas bija slima ar abpusēju plaušu tuberkulozi, bija ieradies uz vienu no Gröninga priekšlasījumiem. Grönings uzreiz saprata, ka meitenei vairs nevar palīdzēt, un izteicās par to vienam klātesošajam ārstam. Meklenburgs tomēr veica uz viņu lielu spiedienu un pieprasīja, lai viņš uzņemtos šo gadījumu. Un tā pēc priekšlasījuma notika personīga tikšanās starp Bruno Gröningu un Rūtu Kūfusu. Grönings teica meitenei būt drosmīgai un aicināja tēvu pēc deviņām dienām likt iziet medicīnas speciālistu veiktu izmeklēšanu. Caur to viņš gribēja panākt, lai meitene, kas vairāk neko negribēja dzirdēt par ārstiem, atkal nodotos medicīniskai uzraudzībai. Tēvs apsolījās par to parūpēties.

Turpmākajā laikā notiekošo korespondenci atvēra Meklenburgs un tā nenonāca līdz Bruno Gröningam. Tikai 1950. gada maijā viņš atkal dzirdēja par Rūtu Kūfusu. Tēvs šajā starplaikā bija nosūtījis Gröningam lūgumu vēstules, kurās izteica vēlēšanos saņemt viņa apciemojumu. Meklenburgs nenodeva šīs vēstules tālāk, bet gan patvaļīgi vienojās - bez Gröninga ziņas - par tikšanos ar Kūfusa kungu. Tikai īsi pirms noteiktā termiņa Meklenburgs informēja Gröningu un piespieda viņu nākt līdzi.

Vēlāk Meklenburgs apgalvoja, ka Bruno Grönings ir devis meitenei izdziedināšanas apsolījumu. Patiesībā tas bija viņš pats, kas tēvam garantēja, ka viņš panāks to, lai Grönings izdziedina viņa meitu. Meklenburgs krājkases ierēdnī saskatīja labu naudas avotu, no kura vēlējās pasmelties, taču priekš tā viņam bija vajadzīgs Grönings. Īsi pēc šī apmeklējuma Grönings šķīrās no Meklenburga. Smags pārmetums, kas tika celts pret Bruno Gröningu, bija tas, ka viņš esot aizliedzis Rūtai Kūfusai medicīnisku ārstēšanu. Tam pretī tomēr stāvēja fakts, ka viņš - ko apstiprināja pat apsūdzības liecinieki - meiteni jau pirmajā tikšanās reizē bija sūtījis pie ārsta. Arī vienā uzrunā pa radio 1949. gada rudenī viņš cilvēkus aicināja „līdz pat beigām turpināt ar medicīniskiem izmeklējumiem“. Palīdzības meklētājiem viņš pastāvīgi ieteica uzticēties saviem ārstiem.

Rūta Kūfusa, kurai aiz muguras jau bija dažas sāpīgas, bet nerezultatīvas terapijas, atteicās iziet turpmākas ārstēšanas terapijas. 1950. gada 30. decembrī viņa slimības seku dēļ nomira.

Medicīniskā ekspertīze apstiprina, ka nebija cerības uz izārstēšanu

No medicīniskā skatpunkta Dr. med. Oto Fraihofers savā slēdzienā atklāja: „Novērojumā katrs skaidri domājošs cilvēks, pat nebūdams eksperts, nonāks pie pārliecības, kā jau arī tika ziņots no Zēkingenas veselības aizsardzības nodaļas puses, ka izārstēšana, ņemot vērā ‚ļoti smago stāvokli‘, kas pēc ārstu slēdziena bija ‚dzīvību apdraudošs‘, respektīvi, ‚kritisks‘, pēc cilvēciskās izpratnes bija bezcerīga. Gluži tāpat katrs patiess, sine ira et studio domājošs ārsts, kurš pārlieku pašpārliecināti neuzskata, ka, izmantojot jaunākos medikamentus, var atteikties no dabas spēkiem, piekritīs Minhenes Prof. Lidtina kunga recenzijai, ka ‚nevar teikt, ka pirms 1949. gada 5. novembra pastāvēja augsta izveseļošanās varbūtība‘. Pēc mana uzskata tas ir vairāk kā pārsteidzoši, ka paciente vispār nodzīvoja līdz 1950. gada 30. decembrim, tā ka Gröninga ietekme var būt devusi viņai vēl zināmu dzīves pagarinājumu. Kopsavilkumā savu recenziju gribu noslēgt ar to, ka apgalvojumi ‚ka pastāvēja izdziedināšanas izredzes‘ un ‚ka pacientes Kūfusas dzīves ilgums varēja vēl vairāk tikt pagarināts, ja Gröninga kungs nekad nebūtu nonācis viņas tuvumā‘ nevar tikt ne izteikti ar pārliecību, ne arī tādēļ ir pamatoti.“

Neizdevies tiesas spriedums

1957. gada jūlija beigās piesēdētāju tiesas zālē Minhenē tika uzsākta lietas noklausīšanās. Punktā par slepkavību aiz neuzmanības Bruno Grönings tika attaisnots. Par likuma par dziedniekiem pārkāpumu viņam gan tika uzlikts 2000 vācu marku naudas sods.

Kaut arī spriedums pirmajā acumirklī izskatās pozitīvs, viņam tas bija nepieņemams. Tas bija līdzvērtīgs galīgam viņa darbības aizliegumam. Viņa advokāta kļūdas dēļ, kas spriedumu vērtēja daudz pozitīvāk nekā Grönings, apelācija tika iesniegta nevis viņa, bet gan prokuratūras vārdā. Otrā noklausīšanās notika atkal Minhenē 1958. gada janvāra vidū.

Gröninga apvienība

Cerība uz brīvu darbību caur apvienību

Lai, neraugoties uz dziedināšanas aizliegumu, sasniegtu iespējami vairāk cilvēku, Bruno Grönings jau piecdesmito gadu sākumā bija sācis veidot Draugu kopas. Tur viņš tikai noturēja priekšlasījumus un visus savus centienus veltīja tam, lai sniegtu palīdzības meklētājiem savas zināšanas.

Aizsardzība no likuma puses un atzīta vadība

1953. gada 22. novembrī viņš Murnavā/Zēhauzenā lika nodibināt Gröninga apvienību. Apvienībai vajadzēja tikt ierakstītai apvienību reģistrā un Bruno Gröningam sniegt viņa darbības likumisku aizsardzību. Tādējādi turpmākam konfliktam ar likumu par dziedniekiem vajadzēja tikt galīgi novērstam.

Vadības priekšgalā citu starpā atradās: grāfs Cepelīns, grāfs Matuška, Annija Frējina Ēbnere von Ešenbaha, galv. padomnieks Dipl. Inž. Hermans Rīdingers un direktors Konstantīns Vaisers, sākotnēji arī kā līdzdibinātājs Rūdolfs Bahmans, no kura gan apvienība ļoti drīz nošķīrās. Par tās prezidentu uz mūžu kļuva Bruno Grönings.

Profitēšanas attieksme no sekretāra puses stāv pāri slimo labklājībai

Par apvienības sekretāru kļuva žurnālists un lektors Egons Artūrs Šmits. Jau Herfordā viņš cieši turējās „brīnumdaktera“ tuvumā un bija nodibinājis Bruno Gröninga draugu apvienību. Tā tomēr nedarbojās tā, kā Bruno Grönings to vēlējās, un jau pēc īsa laika tās darbība tika pārtraukta. No Šmita Bruno Grönings toreiz šķīrās, jo viņš bija iztērējis ziedojumu naudu.

1952. gadā Šmits vēlreiz vērsās pie Gröninga un skaidroja, ka viņš sapratis savu kļūdu. Viņš lūdza atļaut tam palīdzēt šī darba uzbūvē, un Bruno Grönings viņu atkal pieņēma kā līdzstādnieku. Tādējādi Šmitam vēlreiz bija iespēja parādīt, vai viņam tiešām rūpēja slimo labklājība vai arī tikai viņa paša finansiālais labums.

1955. gadā Bruno Grönings galīgi šķīrās no Šmita, jo viņš nebija mainījis savu attieksmi. Viņš mēģināja tāpat kā iepriekš profitēt no Gröninga spējām. Pēc šķiršanās Šmits ierosināja dažus tiesas procesus pret Gröningu. Viņš vēlējās ar atpakaļejošu datumu piedzīt naudu par savu brīvprātīgo līdzdarbošanos.

Kurš ir priekš kura - apvienība priekš Gröninga darbības vai Gröninga darbība priekš apvienības?

Apvienības vadību pārņēma Konstantīns Vaisers un Hermans Rīdigers. Tas šķita ļoti daudzsološi, jo viņi bija pieredzējuši un viņu izglītība Bruno Gröninga darbam varēja nākt par labu. Bet pastāvēja arī briesmas, ka viņi varētu rīkoties vīzdegunīgi attiecībā pret vienkārša strādnieka gribu, jo viņš neatbilda to izglītības līmenim.

Ar laiku attīstība tik tiešām gāja šajā virzienā, un abiem vīriešiem kļuva arvien grūtāk pieņemt Bruno Gröninga norādījumus. Šķita, ka viņi bija pavisam aizmirsuši, ka apvienība ne tikai nesa Bruno Gröninga vārdu, bet arī pastāvēja viņa dēļ. Viņiem Gröninga apvienība arvien vairāk kļuva par pašmērķi. Tās sākotnējo mērķu uzstādījumu - palīdzēt cietējiem - viņi pilnīgi pazaudēja no sava redzesloka. Šķita, ka viņi negribēja atzīt, ka tas bija Grönings, caur kuru notika izdziedināšanas, un ne jau apvienība.

Tādējādi Gröninga apvienība arvien vairāk attīstījās pretēji tam, kam tai bija jābūt. Vīram, kura vārdu tā nesa, apvienība kļuva par cietumu, kas, tā vietā lai viņu darītu brīvu, to arvien vairāk ierobežoja.

Pirmais tiesas process un dziedināšanas aizliegums (1951-1952)

Gröninga darbība kā ārstēšana medicīniskā izpratnē?

Apsūdzība neatļautas dziedniecības praktizēšanas dēļ

1951. /1952. gadā Bruno Grönings Minhenē pirmo reizi neatļautas dziedināšanas veikšanas dēļ stājās tiesas priekšā. Ja Bavārijas iekšlietu ministrija viņa darbību 1949. gadā vēl traktēja kā „brīvprātīgu mīlestības darbu“, tad tagad tā tika vērtēta kā dziedināšanas darbība medicīniskā izpratnē.

Apsūdzība balstījās uz 1939. gada likumu par dziedniekiem, kas aizstāja līdz tam pastāvošo ārstnieciskās praktizēšanas brīvību, un paredzēja medicīnas nodošanu nacionālsociālistisko ārstu rokās.

Jā un nē attiecībā uz likuma par dziedniekiem pārkāpumu

Bruno Grönings tika attaisnots kā pirmajā, tā arī otrajā instancē. Minhenes tiesas priekšsēdētājs savā tiesas spriedumā paskaidroja:

„Tiesa uzskatītu par riskantu notiesāt apsūdzēto, balstoties uz vienpusēju viedokli. Jo tas, vai uz Gröninga darbību vispār ir attiecināms likums par dziedniekiem, ir vairāk nekā šaubīgi, jo tā ir pieskaitāma jomai, kas šodien vēl ir par maz izpētīta.“

Apelācijā attaisnošana gan tika apstiprināta, bet Bruno Gröninga darbība tika skaidri nodēvēta kā dziedināšanas darbība likuma par dziedniekiem izpratnē:

„Ar to apsūdzētais bez atļaujas un, nebūdams ārsts, ir veicis cilvēkiem slimību, kaišu vai ķermeņa bojājumu konstatēšanas, dziedināšanas vai atvieglošanas darbību, kas likuma par dziedniekiem izpratnē ir uzskatāma par dziedināšanas darbību. [...]“

Vainu izslēdzoši maldi vienlīdzīgi dziedināšanas aizliegumam

Sprieduma tupinājumā: „Apsūdzētā notiesāšana tomēr nevar sekot tādēļ, ka viņš attiecībā uz dziedināšanas darbības veikšanas objektīvo nozieguma sastāva pazīmi atradās vainu izslēdzošu maldu varā un tādējādi nerīkojās apzināti.“

Tā kā vainu izslēdzošie maldi, kuros Bruno Grönings skaitījās atradies, tiesas spriedumā tika izskaidroti, šī attaisnošana bija vienlīdzīga tiesas izdotam dziedināšanas aizliegumam. No šī brīža Bruno Gröningam bija jāzina, ka viņa darbība ir dziedināšas darbības veikšana likuma par dziedniekiem izpratnē un kā tāda bija aizliegta. Viņa darbības patiesais konteksts, kura rezultātā viņa darbības veidam nav nekā kopēja ar dziedināšanas darbību medicīnas izpratnē, netika saskatīts.

Krāpšanās tika pieļauta

Bruno Grönings dod katram cilvēkam iespēju mainīties

Piespiedu naudas maksājumi - līdzstrādnieki parāda savu patieso seju

Atkal un atkal pie Gröninga vērsās cilvēki, aizbildinoties ar vēlmi palīdzēt. Tomēr daudzi bija ieineteresēti tikai tajā, lai veidotu biznesu no viņa spējām. Šķita, ka viņš neatturami pievelk šādus cilvēkus. Kad viņi nesasniedza savus mērķus vai arī Grönings nošķīrās no viņiem, tie daudzkārt mēģināja caur ilgstošiem tiesas procesiem piespiest viņu uz naudas maksājumiem.

Tā, piemēram, Hūlsmanes kundze, kura 1949. gada martā kopā ar savu vīru uzņēma Bruno Gröningu pie sevis Herfordā kā viesi. Pēc tam kad noskaidrojās, ka viņa no Gröninga neko nevar nopelnīt, viņa sūdzējās darba tiesā. Viņa lika aprēķināt laiku, ko reiz bija viņam veltījusi bez atlīdzības, kā darba laiku un pieprasīja pēc tam par to savu samaksu. Bruno Gröningam vajadzēja viņai ik mēnesi maksāt noteiktu summu mēnesī līdz pat sava mūža beigām. Šādā vai līdzīgā formā daudzi viņa kādreizējie līdzstrādnieki parādīja savu patieso seju.

„Arī šiem cilvēkiem bija jābūt, lai parādītu, kas ir cilvēks“

Bet kāpēc Bruno Grönings ļāva šiem škietamajiem palīgiem sev tik ļoti pietuvināties? Kāpēc viņš šos profitētājus vienkārši neturēja no sevis pa gabalu? Vienā priekšlasījumā 1950. gada 31. augustā Minhenē viņš izteicās par šo jautājumu: „Tas, ko cilvēki līdz šim nav atstājuši neizmēģinātu, ir bijis tas - caur šo mazo vīru ar viņa zināšanām un varēšanu pelnīt naudu. Viņi domāja, ka ir atraduši zelta dzīslu. Daļēji tiem ir arī bijusi iespēja pelnīt naudu, bet labumu, paldies Dievam, viņi no tā nekādu sev neguva. Arī šiem cilvēkiem bija jābūt, un tieši tādēļ, lai parādītu, kas ir cilvēks, ka cilvēks iet pāri līķiem un nejautā, vai slimajam tiks palīdzēts vai nē. Ir cilvēki, kuri iet pāri līķiem, tie mierīgi var noraudzīties uz slimo, kurš tur guļ. Šie cilvēki nekad nejautāja, viņi darīja visu iespējamo, lai būtu manā tuvumā. Es zinu, šeit un tur parādās jautājums: ‘Jā, ja jau šis vīrs tik daudz zina, kāpēc viņš nezināja to, varbūt viņš neko nezina.’ Vai un cik daudz es ko zinu, to Jūs pamazām uzzināsit. Bet tam bija jābūt. Šis materiāls šī darba izveidei bija trūkstošs, lai Jums visiem atbrīvotu ceļu.“

„…tad katrs zina, kas viņi ir“

Grēte Häuslere (1922-2007), izdziedinātā, ilggadēja Bruno Gröninga līdzstrādniece un „Bruno Gröninga Draugu loka“ dibinātāja, apraksta savā grāmatā Šeit ir patiesība par Bruno Gröningu šādu gadījumu: „Kad es reiz atvadoties Gröninga kungam novēlēju visu labu un teicu: ‚Gröninga kungs, es novēlu Jums, lai Jums tagad ir miers strādāšanai un lai nav neviena negodīga līdzstrādnieka‘, viņš man par lielu izbrīnu atbildēja: ‚Pilnīgi nepareizi, tam tā jābūt!‘ Es to toreiz nesapratu, bet viņš man paskaidroja, kādēļ viņam to visu vajadzēja darīt un izturēt. Caur to viņš man atklāja lielu noslēpumu: ‘Es zinu, ko cilvēks nes sevī. Bet ja es cilvēkiem teiktu: ‘Tas ir melis, tas ir krāpnieks, zaglis, tad neviens man neticētu. Kas man jādara? Man šie cilvēki jāpievelk pie sevis, jāmāca viņiem labais, jāmudina viņus uz atgriešanos un tad jādod viņiem iespēja melot, krāpt un zagt. Ja viņi tomēr to dara, tad katrs zina, kas viņi ir. Tad es ļauju viņiem piekļūt man pavisam tuvu, un es neesmu gļēvs, tad es cīnos.“

Jauni ceļi un strupceļi

Profitētāji apkārt Gröningam

Pašnodēvēts Gröninga menedžeris ar īpašām prasībām

Aiz pateicības par savas sievas izdziedināšanu vangerogietis Oto Meklenburgs gribēja atbalstīt Bruno Gröningu un piedāvāja viņam konkrētus plānus dziedinātavu ierīkošanai. Bruno Grönings pieņēma šo piedāvājumu, un Meklenburgs kļuva par viņa „menedžeri“.

Decembra beigās viņi abi devās uz Vangerogi. Šeit Grönings runāja Meklenburga organizētos pasākumos un caur to notika neskaitāmas izdziedināšanas. Viņš dāvāja šim vīram savu pilnīgu uzticēšanos. Vienā no dokumentāli apliecinātajiem paziņojumiem 1950. gada 8. janvārī viņš pilnībā nodeva savas darbības nākotni Meklenburga rokās:

„Gröninga kungs apliecina savu piekrišanu šim Meklenburga kunga plānam un apņemas pilnībā nodot savu personu šī mērķa sasniegšanai, sniegt Meklenburga kungam plānotajai apvienības dibināšanai un arī pašai apvienībai tās paredzētajā darbībā visu nepieciešamo atbalstu un darīt visu savos spēkos esošo, kas var kalpot minētajiem mērķiem. Šīs saistības Gröninga kungs uzņemas gan personīgi Meklenburga kunga, gan arī dibināšanai paredzētās apvienības priekšā ar augstāk minētajiem mērķiem. Gröninga kungs apņemas nesniegt šo atbalstu nevienai citai personai un nevienam citam personu lokam. Viņš veiks savu darbību tikai apvienības ietvaros un tikai ar Meklenburga kunga piekrišanu.“

Vēl janvārī Meklenburgs nodibināja Apvienību Gröninga dziedināšanas metožu izpētei. Viņš pats kļuva par tās vadītāju un noteica sev mēnešalgu 1000 vācu marku apmērā. Bruno Grönings nesaņēma neko. Kļuva skaidrs, ka Meklenburgs neturēja savu solījumu. Viņš Gröningā redzēja neko citu kā vien naudas avotu un izsmējīgi nodēvēja viņu par „savu labāko zirdziņu stallī“. Slimie viņam bija vienaldzīgi. Ar līgumu viņš bija piesaistījis Gröningu sev, un „brīnumdziedniekam“ vajadzēja darīt to, ko viņš pieprasīja.

Tikai 1950. gada jūnijā Gröningam izdevās nošķirties no Meklenburga, par ko viņš tam zvērēja atriebties: „Gröningu es samalšu miltos, es saberzīšu visus viņa kauliņus.“

Dziednieks ar piedāvājumu uzstāties ar priekšlasījumiem

Pēc tam Grönings dažus mēnešus sadarbojās ar dziednieku Eiženu Enderlinu no Minhenes. Viņš Trāberhofā bija saņēmis izdziedināšanu un piedāvāja Bruno Gröningam noturēt priekšlasījumus viņa praksē. Taču izrādījās, ka arī Enderlins vēlējās gūt no tā sev labumu. Viņš nebija ieinteresēts palīdzēt, bet gribēja saraust kapitālu no „Gröninga fenomena“. Gada beigās Grönings nošķīrās no viņa, un arī vēlreiz viena sadarbība 1952/53 izjuka to pašu iemeslu dēļ.

Dziednieks karjerists

Turpmākajā laikā Grönings noturēja priekšlasījumus Veikershaimas pansijā Grēfelfingā. Žurnālists Kurts Tramplers viņu uzņēma pie sevis un organizēja tikšanās reizes. Viņš pazina Gröningu jau kopš 1949. gada rudens. Toreiz viņš bija ieradies Trāberhofā kā vienas Minhenes avīzes korespondents un necerēti saņēma kājas kaites izdziedināšanu. Aiz pateicības viņš uzrakstīja grāmatu Lielais pagrieziens un varas iestāžu priekšā iestājās par Gröningu. Līdzīgi kā pie Enderlina, arī Grēfelfingā priekšlasījumi bija labi apmeklēti. Notika neticamas izdziedināšanas. Taču pārtrūka saikne arī ar Trampleru. Kādu dienu viņš nolēma, ka ir pietiekami mācījies no Gröninga, šķīrās no viņa un sāka darboties kā patstāvīgs dziednieks.

Traberhofa - cilvēku pūļi Rozenhaimā

Līdz pat 30 000 palīdzības meklētāju 1949. gada septembrī ik dienas pulcējas pie Gröninga

Pēc Haidelbergas pētījumu noslēguma 1949. gada augustā Bruno Grönings devās uz Dienvidvāciju. Viņš gribēja izvairīties no kņadas, kas bija sacelta saistībā ar viņa personību, un pārcēlās uz privātu īpašumu Rozenhaimā netālu no Minhenes. Sākumā viņa uzturēšanos tur izdevās paturēt slepenībā. Taču pēc tam, kad pirmie laikraksti ziņoja par viņa ierašanos Bavārijā, sāka plūst milzīgi cilvēku pūļi.

Līdz pat 30 000 cilvēku ik dienas devās uz Rozenhaimas Trāberhofu. Par to stāstīja presē, radio un iknedēļas ziņu programmā. Tika pat uzņemta kinofilma ar nosaukumu „Grönings“, kurā bija dokumentēti notikumi saistībā ar viņu.

Bībeliskas ainas

Laikraksts Zeitungsblitz otrajā septembra nedēļā īpašā speciālizlaidumā rakstīja: „Pa to laiku bija sapulcējušies vairāk kā desmit tūkstoši cilvēku, kuri jau stundām svelošā karstumā gaidīja lielo mirkli. Tad Grönings iznāca uz balkona, uzrunāja cilvēku pūli un izstrāvoja savu dziedinošo spēku. Cieši viens pie otra saspiedušies stāvēja cilvēki, lai jo pilnīgāk saņemtu viņa ‚dziedinošo strāvojumu‘. Jau sākās vissmagāk slimo reakcijas viņu ratiņkrēslos un sēdekļos, arī atsevišķi perifērijā stāvošo reakcijas. Atkal pusaklie sāka redzēt, tie, kas līdz tam nespēja staigāt, atkal varēja piecelties, paralizētie atkal spēja kustināt savus stīvos locekļus. Tūkstošiem cilvēku stāstīja par pastiprinātām sāpēm slimajās ķermeņa vietās, par vilkšanu, durstīšanu un kņudināšanu, par neaprakstāma ‚viegluma‘ sajūtu vai arī pēkšņi pazudušajām galvassāpēm.“

Ne tikai Trāberhofā norisinājās šādas bībeliskas ainas. It visur, kur vien Grönings parādījās, viņu tūdaļ pat ieskāva neskaitāmu slimo pūlis. Anita Hēne savā grāmatā Garīgie dziednieki šodien apraksta notiekošo ap Gröningu: „Kad Grönings vēl tikai pieteica savu ierašanos, jau iesākās svētceļojumi. Tipiskas bija ainas, kā žurnālists Rūdolfs Špics vienā Gröninga apmeklējuma laikā 1949. gada septembrī Minhenē bija novērojis:

‚Pulksten 19.00 tūkstošiem cilvēku stāvēja Saules ielā (Sonnenstraße). Pulksten 22:30 viņi joprojām stāvēja. Es esmu pieredzējis daudz piecos kara gados, bet nekad vēl nebiju tā satricināts kā šajās četrās stundās, kurās sēdēju iepretim Bruno Gröningam un pieredzēju briesmīgu posta un ciešanu parādi. Epileptiķi, aklie un paralizētie uz kruķiem spiedās pie viņa. Mātes sniedza Gröningam pretī savus paralizētos bērnus. Bija tādi, kas zaudēja samaņu, izskanēja kliedzieni, lūdzoši saucieni pēc palīdzības, vēlmes, nopūtas.‘ “

Varas iestādes atzīst labo gribu

Anita Hēne citē žurnālistu Rūdolfu Špicu: „‚Slimos uz nestuvēm, paralizētos, milzīgu cilvēku pūli novēroja vēl viens Minhenes žurnālists, Dr. Kurts Tramplers, arī Trāberhofā pie Rozenhaimas, kur Bruno Grönings toreiz dzīvoja. Tramplers ieradās kā reportieris no iknedēļas laikraksta Münchner Allgemeine – ļoti nosvērts žurnālists, kurš uzņēma tikai to, ko pats redzēja un dzirdēja: ‚Mēs tagad dzirdam no balkona nākošu balsi, kas nav Gröninga balss, un steigšanos pie loga. Minhenes policijas prezidents Pitcers uzrunā sapulcējušos. Viņš stāsta, ka išiasa kaite, kas viņu jau gadiem mocījusi, Gröninga klātbūtnē ir samazinājusies. Pitcers noteikti nav no cilvēkiem, kas sliecas uz hipersensibliem priekšstatiem, bet to, ko viņš sevī ir novērojis, to viņš var apliecināt. Tagad viņš publiski atzīst Gröningu, un CSU politiķis Hāgens seko viņam ar līdzīgu paziņojumu.‘ “

Arī Bavārijas varas iestādes bija noskaņotas labvēlīgi pret Bruno Gröningu. Dienas laikraksts Münchner Merkur 1949. gada 7. septembrī rakstā ar virsrakstu „Labvēlīgi pret Gröningu“ ziņoja: „Ministru prezidents Dr. Ehards pirmdien preses konferencē paziņoja, ka tik ‚sevišķas parādības‘ kā Bruno Grönings darbībai nevar ļaut tikt apturētai paragrāfu dēļ. Viņa skatījumā Gröninga darbības atļaujai Bavārijā nepastāv nekādi būtiski šķēršļi.

Bavārijas iekšlietu ministrija presē paziņo: Bruno Gröninga sākotnējā dziedināšanas spējas pārbaude ir parādījusi, ka tā var tikt aplūkota kā brīva darbība aiz mīlestības un šajos rāmjos tai nav vajadzīga nekāda atļauja saistībā ar likumu par dziedniekiem.“

No reputācijas nomelnošanas uz izdziedināšanu medicīnisku dokumentēšanu

Traberhofā tika sacelta liela ažiotāža saistībā ar Gröningu. Atradās daudz veiklu darboņu, kuri no viņa spējām gribēja saraust naudu. Tie radīja kaitējumu viņa slavai un reputācijai un tādējādi izraisīja varas iestāžu distancēšanos. Kad apstākļi kļuva neizturami, Grönings atgriezās atpakaļ Bavārijas kalnos.

„Gröninga fenomens“ un zinātne

Medicīnisks pētījums Haidelbergā sola rakstisku recenziju

Šajā Herfordas laikā laikraksta Revue medicīnas jomā darbojošies līdzstrādnieki sāka pārbaudīt Gröninga dziedināšanas panākumus. Marburgas psihologs un medicīnas profesors Dr. H. G. Fišers kopā ar speciālkorespondentu grupu devās uz Herfordu. Tur viņš iztaujāja izdziedinātos. Pārsteigtam viņam nācās secināt, ka Gröninga „metodei“ tiešām bija panākumi. Pēc tam Revue nolēma sniegt savu ieguldījumu „Gröninga fenomena“ zinātniskā izskaidrojumā. Haidelbergas universitātes klīnikā vajadzēja tikt izpētītai „brīnumdaktera“ „dziedināšanas metodei“.

Bruno Grönings piekrita Fišera priekšlikumiem, jo labvēlīga rezultāta gadījumā viņam tiktu sniegta pozitīva recenzija.

Izdziedināšanas ārstu acu priekšā - „Bruno Grönings nav šarlatāns“

27. jūlijā tika uzsākti pētījumi. Personas, pie kurām Bruno vajadzēja pierādīt savas spējas, tika izraudzītas no to slimnieku loka, kuras bija vērsušās pie viņa vairāk nekā 80 000 vēstuļu ar lūgumiem pēc palīdzības. Tām klāt nāca daži pacienti no Lūdolfa Krēla klīnikas Haidelbergā. Visi tika rūpīgi izmeklēti, un tika noteiktas skaidras diagnozes. Pēc tam viņi nonāca pie Gröninga, kurš pielietoja pie viņiem „savu metodi“. Ārsti bija pastāvīgi klātesoši. Viņi kļuva liecinieki tam, kā pazuda slimības, daļā gadījumu spontāni. Klīnikā veiktie pēcizmeklējumi apstiprināja izdziedināšanas. Pat nedziedināmas kaites kā Behtereva saslimšana tika izdziedinātas.

Vienā no Revue publicētajām ievadrecenzijām profesors Dr. Fišers skaidroja, ka Bruno Grönings nav šarlatāns, bet gan no dabas apdāvināts dvēseļu ārsts. Ar to viņš „Gröninga fenomenu“ centās izskaidrot no sava skatpunkta, īsti taisnīgi pret viņu tomēr neattiecoties.

Grönings atsakās no profitēšanas

Galīgajai recenzijai vajadzēja parādīties pēc visu rezultātu izvērtēšanas. Bruno Gröningam tika apgalvots, ka ceļš turpmākai darbībai būs galīgi atbrīvots. Starplaikā profesoru Fišera un Veiczēkera (kura aizgādībā bija viss pasākums) kungi vērsās pie Bruno Gröninga ar šādu priekšlikumu: viņi gribēja izveidot dziedinātavas, kurās viņam būtu jāsadarbojas ar ārstiem. Vadību un pacientu izvēli tie paturētu sev.

Uz to Bruno Grönings atbildēja: „No profesora F. puses šinī sakarībā man uzstādītie finansiālie u.c. noteikumi bija tādi, ka man tie bija nepieņemami. Protams, par to bija daudz pārrunu, arī ar kungiem, kuri šo darbu gribēja finansēt. Es nevarēju piekrist profesora F. kunga priekšlikumiem un tos noraidīju, jo: 1) man nav ne feniņa, līdz ar ko es arī nevaru uzņemties viņa priekšā jelkādas finansiālas saistības, kuras nespētu pildīt; 2) es nekad neesmu gribējis no tā visa iedzīvoties. Tādējādi man tās bija neiespējamas prasības. Bez tam es gribēju darīt tikai to, kas bija mans aicinājums: palīdzēt palīdzības meklētājiem un tādēļ būt ārstu psihoterapeitu rīcībā, bet nekad netaisīt veikalu no visas šīs lietas.“

Recenzijas izpalikšana un potenciāls konflikts ar likumu

Bruno Gröninga noraidošā nostāja lika profesoriem zaudēt interesi par viņu. Apsolītā recenzija nekad netika uzrakstīta. Tā vietā lai viņam darītu iespējamu brīvu darbošanos, viņa ceļā tika mesti jauni akmeņi. Pētījumu gaitā viņa„ dziedināšanas metodei“ tika piemēroti tādi apzīmējumi kā „ārstēšana“, „pacients“ utt. un tā tika vērtēta kā medicīniska darbība. Līdz ar to bija paredzams konflikts ar likumu par dziedniekiem.

1949. - sabiedrībības uzmanības degpunktā

Bruno Gröninga darbība Herfordā

Tūkstošiem slimnieku un palīdzības meklētāju plūst pie Gröninga

Deviņgadīgais Dīters Hūlsmans jau ilgāku laiku bija piesaistīts gultai. Viņš cieta no progresīvas muskuļu distrofijas, un neviens no apmeklētajiem ārstiem un profesoriem nespēja viņam palīdzēt. Pēc tam kad Bruno Grönings pieņēma zēnu, bērns atkal varēja staigāt. Inženieris Hūlsmans, pēkšņās sava dēla izdziedināšanas aizgrābts, lūdza viesi palikt. Viņš gribēja ielūgt vēl citus slimniekus, kuriem - pēc Hūlsmana vārdiem - šim „brīnumcilvēkam“ jāpalīdz.

Bruno Grönings piedāvājumu pieņēma, un ar katru dienu nāca arvien vairāk palīdzības meklētāju. Aizvien vairāk cilvēku uzzināja par brīnumainajiem notikumiem saistībā ar Gröningu. Nepagāja ilgs laiks, un viņa vārds bija katram uz mēles. Laikraksti ziņoja par „brīnumdakteri“, un britu zonā viņš kļuva par galveno sarunu tēmu. Tūkstošiem cilvēku plūda uz Vilhelma laukumu, un cilvēku masas ieskāva māju.

Manfrēds Lūtgenhorsts no laikraksta Minhenes Merkurs 1949. gada 24. jūnijā tostarp rakstīja: „Kad pulksten 10.30 priekšpusdienā es nonācu Herfordā, nelielās divstāvu mājas priekšā Vilhelma laukumā stāvēja ap tūkstoš cilvēku. Tā bija neaprakstāmu ciešanu aina. Neskaitāmi paralizētie ratiņkrēslos, vēl citi, kurus nesa viņu piederīgie, aklie, kurlmēmie, mātes ar atpalikušiem un paralizētiem bērniem, vecas sieviņas un jaunāki vīrieši tur drūzmējās un izdvesa nopūtas. Teju simts automašīnu, kravas mašīnu un omnibusu stāvēja laukumā, un visi nāca no tālienes. “

Paralīzes, kuņģa čūlas, aklums: „Gröninga kungs paskatījas uz mani, un tagad es atkal esmu pilnīgi vesels.“

Manfrēds Lūtgenhorsts turpina: „,Vai Jūs ticat, ka tiksit dziedināti?‘ jautāju slimajiem. Viņi māja ar galvu. ‚Jums būtu vajadzējis būt šeit vakar,‘ viens no viņiem man atbildēja. ‚Gröninga kungs bija Fīrsenā, Reinas apgabalā, un šeit, pagalmā, pieci paralizētie piecēlās un aizgāja veseli uz mājām. Izdziedināšana no attāluma - atrašanās šajā pagalmā padarīja viņus veselus.‘ Citi slimie to apstiprināja.

Es devos tālāk cauri cilvēku pūlim un stenografēju viņu brīnumainos stāstus. To vien pietiktu, lai uzrakstītu veselu grāmatu. Kad es aizkūpināju cigareti, kāds jauns vīrietis man līdzās teica: ‚Lūdzu, pārdodiet man vienu!‘ Viņam mugurā bija uniforma un izskatījās, ka viņš bija atgriezies no Krievijas. Es iedevu viņam cigareti. Viņš to aizdedzināja un pacilāti teica: ‚Redziet, es pats atkal varu visu darīt.‘ To sakot, viņš pakustināja savu labo roku un pirkstus, un labo kāju. ‚Vai Grönings arī Jūs izdziedināja?‘ jautāju es.‚ Jā, Krievijā mana ķermeņa labā puse tika paralizēta. Gröninga kungs paskatījās uz mani, un nu es atkal esmu pilnīgi vesels - es to vēl joprojām nespēju aptvert!‘ Laimīgs viņš kustināja savus locekļus.

Es devos tālāk pie kādas cilvēku grupas, kura bija sastājusies ap sirmu, aptuveni četrdesmitgadīgu sievieti. ‚Protams,‘ es dzirdēju viņu sakām, ‚arī mani Gröninga kungs izdziedināja. Man bija milzīga kuņģa čūla, es kļuvu arvien vājāka un vājāka un no sāpēm vairs nespēju gulēt. Pie Gröninga mēs ieradāmies divpadsmit personas. [...] Viņš mani uzlūkoja, un man bija tā, itin kā čūla gluži kā akmens nokrita zemē. Kopš tā laika man vairs nav nekādu sāpju, es arvien vairāk pieņemos svarā, un rentgena uzņēmumi, kurus man veica, viennozīmīgi rāda, ka čūla ir pazudusi.Mani izmeklēja ārstu komisija. Es varu jums teikt - viņi brīnījās!‘

Sieviete turpināja: ‚Bet tas vēl nav nekas. Iepriekšējā nedēļā šeit, pagalmā, stāvēja viens akls vīrietis. Viņš gaidīja vairākas dienas un naktis. Tā kā es bieži šeit nāku, viņš man iekrita acīs. Man bija viņa žēl, un es uzaicināju viņu ieturēties. ‚Nē,‘ viņš to noraidīja. ‚Es nedrīkstu nokavēt mirkli, kad Gröninga kungs iznāks ārā.‘ Tad es aiznesu viņam maizīti un teicu, ka parūpēšos par to, lai viņu nogādātu stacijā. ‚Man nevienu nevajag, es pats varēšu aiziet uz staciju.‘ Un tad es pieredzēju to savām acīm. Gröninga kungs atnāca, un jaunais vīrietis iesaucās: ‚Es atkal varu redzēt!‘ Patiešām, aizplīvurojums no viņa acīm bija nokritis. Viņš aprakstīja man, kādu somu es turēju rokā. Viņš teica: ‚Tur brauc viena automašīna, un šeit ir numura zīme‘, un pats atrada ceļu līdz stacijai. Visi apkārt stāvošie no prieka raudāja.“

Dziedināšanas aizliegums no varas iestāžu un ārstu puses

Nepagāja ilgs laiks, un arī varas iestādes - vispirmām kārtām jau veselības aizsardzības iestādes - ieinteresējās par to visu. Tika izveidota izmeklēšanas komisija, un Bruno Gröningam aizliedza dziedināt. Daži ietekmīgi ārsti kļuva par viņa ienaidniekiem. Viņi darīja visu, lai apturētu viņa darbību, un pieprasīja, lai Bruno ļauj zinātniski pārbaudīt savas dziedināšanas spējas. Tas, kāds nodoms slēpās aiz šī aizlieguma, kļūst skaidrs pēc iesaistīto autoritāro mediķu sekojošajiem izteikumiem: „Grönings var pierādīt, ko vien viņš grib, viņam tik un tā netiks dota dziedināšanas atļauja..“ „Ļaut Gröningam dziedināt nozīmē kaitēt ārsta profesijas godam.“ Jūnija beigās viņam nācās pamest Herfordu pavisam. Visi centieni saņemt dziedināšanas atļauju tika noraidīti.

Izglītība un izšķiroši dzīves notikumi

Sagatavošanās savai vēlākajai darbībai

Uzspiestie un aprautie mācību gadi

Pēc tam kad viņš bija apmeklējis skolu līdz piektajai klasei, Bruno Grönings uzsāka komercizglītību. To viņam tomēr pēc divarpus gadiem tēva spiediena dēļ nācās pārtraukt. Mūrniekmeistars vēlējās, lai viņa dēls arī apgūst celtniecības arodu. Viņš lika tam mācīties par namdari, bet arī šeit nenonāca līdz mācību noslēgumam. Pēckara laika saimnieciskās jukas neļāva tam nonākt tik tālu. Ceturksni gada pirms viņa mācību laika pabeigšanas firma, kurā viņš mācījās, pasūtījumu trūkuma dēļ tika slēgta. Tam sekojošajā laikā viņš iztika no visdažādākajiem darbiem. Egons Artūrs Šmits par šo laiku raksta:

„Katrs darbs, ko viņš iesāka, tam padevās.”

„Par to man visdažādākie darba kolēģi kā par īpašu iezīmi stāstīja, ka viņam katrs darbs, kuram viņš pieķērās, padevās, vienalga, vai viņš laboja pulksteņus, radioaparātus, vai strādāja par atslēdznieku. Īpaši viņam gāja pie sirds tehniski darbi. Viņš arī nekad nebaidījās veikt visprastākos un fiziski smagākos darbus. Kā ostas strādnieks viņš gluži tāpat vilka savu tauvu kā pārējie viņa biedri. Viņš neslēpa to, ka tas piederas pie viņa ceļa, kas veda viņu caur dziļumiem, lai sasniegtu augstumus. Viens sens ķīniešu sakāmvārds skan tā: ‚Kas nekad nav gājis caur dūksnāju, tas nevar kļūt par svēto.‘ Ir gana daudz bijušo darbabiedru liecību, viena no kurām sasniedza mani pavisam nesen un kurā tieši un vienkārši teikts, ka šim cilvēkam Bruno Grönings pēc kopīga darba gada ir palicis atmiņā kā labākais un krietnākais darbabiedrs, kāds viņam jelkad ir bijis.”

Laulība un likteņa triecieni ģimenes dzīvē

Divdesmit viena gada vecumā Bruno apprecējās. Taču viņa sieva neizrādīja viņam nekādu sapratni un vēlējās paturēt viņu tikai ģimenes rāmjos, uzskatot dziedināšanas par dīvainībām. Viņu 1931. un 1939. gadā dzimušie dēli Haralds un Ginters abi nomira deviņu gadu vecumā. Kaut arī jau neskaitāmi cilvēki bija piedzīvojuši izdziedināšanas caur Bruno Gröningu, Ģertrūde Gröninga neticēja vīra dziedināšanas spējām. Viņa uzticēja bērnus nevis viņam, bet ārstiem. Bet skolas medicīna nespēja palīdzēt. Abi zēni nomira slimnīcā, Haralds 1939. gadā Gdaņskā, Ginters - 1949. gadā Dilenburgā. Bruno Gröningam tie bija smagi likteņa triecieni. Pat vairākus gadus pēc tam viņa acīs parādījās asaras, kad viņš runāja par saviem dēliem.

Laiks starp abiem Pasaules kariem viņam bija kā sagatavošanās vēlākajai darbībai. Viņam nācās iziet caur rūgtām pieredzēm, lai saprastu cilvēkus visdažādākajās dzīves situācijās un justu līdzi viņu nelaimē.

Palīdzēt, nevis šaut: armijas frontē un karagūstā

Otrajā pasaules karā Bruno tika iesaukts Vērmahtā. Tur viņam radās nesaskaņas ar vadību. Bruno atteikšanās dēļ šaut uz cilvēkiem viņam tika piedraudēts ar kara tribunālu. Galu galā viņu tomēr nosūtīja uz fronti, kur Bruno tika ievainots, nonāca krievu gūstā un 1945. gada beigās kā izraidītais no dzimtenes nonāca Rietumvācijā.

Bruno Gröninga izturēšanos kara laikā vadīja viņa vēlme palīdzēt cilvēkiem. Pat frontē viņš izmantoja katru izdevību, lai iestātos par saviem biedriem vai civiliedzīvotājiem.

Kādā krievu ciematā Bruno darīja iespējamu to, ka bada nāves apdraudētie cilvēki varēja piekļūt armijas pārtikas līdzekļu krājumiem. Atrodoties karagūstā, viņš panāca saviem biedriem labāku apģērbu, pārtiku un sadzīves apstākļus. Neskaitāmiem cilvēkiem, kuri cieta no bada izraisītām tūskām, viņš palīdzēja atgūt veselību. Kara drausmās viņš nenogalināja nevienu cilvēku, bet palīdzēja neskaitāmiem.

Laulības šķiršana un veltīšanās cilvēkiem

1945. gada decembrī viņš tika atlaists no karagūsta, pārcēlās uz dzīvi Dilenburgā pie Hesenes un atveda uz šejieni savu ģimeni. Pēc tam kad nomira arī otrais dēls un Bruno sieva gribēja aizliegt viņam jelkādu palīdzēšanu cilvēkiem, viņš izšķīrās no viņas. Viņš juta pienākumu darīt pieejamu tam doto dziedinošo spēku visiem cilvēkiem. Bruno teica: „Es nepiederu atsevišķiem cilvēkiem, es piederu cilvēcei.“

1949. gada sākumā viņa ceļš aizveda uz Rūras apgabalu. Caur izdziedināto stāstiem arvien vairāk cilvēku ieinteresējās par Bruno Gröningu. Viņš devās no mājas uz māju, vienmēr turp, kur viņš bija vajadzīgs, kur slimie lūdza viņa palīdzību. Tā Bruno darbojās vietējā apkārtnē, līdz 1949. gada martā pieņēma viena Herfordas inženiera ielūgumu apmeklēt viņa dēlu.

Bērnība un jaunība

Pērts, izsmiets, nesaprasts, pieņemts – bērns, kurš ir atšķirīgs no pārējiem

Bēgšana no cietsirdīgas apkārtnes dabā: „Šeit es piedzīvoju Dievu“

Bruno Grönings piedzima 1906. gada 30. maijā Gdaņskā-Olīvā kā ceturtais bērns laulātā pāra Augusta un Margarētes Gröningu septiņu bērnu ģimenē. Viņa vecāki jau agri pamanīja sava dēla neparastumu, piemēram, tādi par tramīgiem uzskatīti dzīvnieki kā zaķi un stirnas spontāni nāca viņam klāt un bez bailēm ļāva viņam sevi noglāstīt.

Jo vairāk Bruno Grönings pieauga, jo svešāka viņam šķita viņa apkārtējā vide. Grönings stāstīja, ka dažu reizi viņš mājās tika iekaustīts zili melns. Sitieni, kā viņš teica, nesāpināja viņa ķermeni, bet viņš jutās nesaprasts.

Savas cietsirdīgās vides atgrūsts, mazais Bruno patvērās dabā. Viņu vairāk piesaistīja dzīvnieki, koki un krūmi nekā daži cilvēki. Bieži vien viņš stundām ilgi pazuda tuvējā mežā.

„Šeit es piedzīvoju Dievu. Katrā krūmā, katrā kokā, katrā dzīvniekā, jā, pat akmeņos. It visur tur es varēju stundām ilgi – laika jēdziens neeksistēja – stāvēt un domāt, un vienmēr man bija tā, itin kā visa mana iekšējā esamība paplašinājās bezgalīgumā.“

Viņš nekad neiesaistījās mežonīgajos vienaudžu kautiņos. Tādēļ viņš bieži bija nikna izsmiekla objekts un savas savādības dēļ tika sists un sodīts.

Labprāt ieraudzītās izdziedināšanas cilvēkā un dzīvniekos

Ar laiku Bruno Gröningā kļuva apjaušams tas aspekts, kurš vēlāk viņu nostādīja sabiedrības prožektoru gaismā: viņa klātbūtnē cilvēki un dzīvnieki izveseļojās. It sevišķi Pirmā pasaules kara laikā viņš bieži uzmeklēja lazaretes, kur priecājās par viņa ierašanos. Ievainotie jutās labi viņa klātbūtnē, un daudzi izveseļojās. Slimnieki arī sūtīja pēc viņa mātes ar lūgumu, lai viņa kopā ar mazo Bruno atnāktu pie viņiem. Ģimenē un paziņu lokā zēna spēja dziedināt tika labprāt pieņemta.

Tiekšanās pēc patstāvības

Bruno Grönings savā biogrāfijā raksta: „Jau bērnībā manā klātbūtnē slimi cilvēki kļuva brīvi no saviem traucējumiem, un bērni, tāpat kā pieaugušie, satraukumā vai strīdos kļuva pilnīgi mierīgi pēc dažiem maniem vārdiem. Kā bērns es arī pamanīju, ka dzīvnieki, kuri parasti skaitījās tramīgi vai arī bīstami, manā priekšā izturējās labsirdīgi un rāmi. Manas attiecības ar vecāku mājām tādēļ bija savādas un saspīlētas. Es drīz vien tiecos pēc pilnīgas patstāvības, lai izkļūtu no manas ģimenes ‚nesaprastības’ vides.“

Bruno Grönings (1906 - 1959)

Viens neparasts cilvēks sabiedriskajos strīdos

1949. gadā Bruno Gröninga vārds vienas nakts laikā Vācijā nonāca sabiedrības uzmanības centrā. Par viņu stāstīja avīzēs, radio un nedēļas apskatos. Mēnešiem ilgi jaunā republika neatslābstoši sekoja līdzi notiekošajam par un ap „brīnumdakteri“, kā viņu drīz vien iesauca. Tika uzņemta filma, sasauktas zinātniskās izmeklēšanas komisijas, un resoru komitejas pat visaugstākajos līmeņos nodarbojās ar Bruno Gröninga gadījumu. Ziemeļreinas-Vestfālenes sociālo lietu ministrs lika Bruno Gröningu vajāt par dziedināšanas likuma pārkāpšanu, turpretī Bavārijas ministru prezidents apgalvoja, ka šādu „neparastu parādību“ kā Grönings nedrīkstētu ietilpināt paragrāfos. Bavārijas iekšlietu ministrija Gröninga darbību apzīmēja kā „brīvprātīgu mīlestības darbu“.

Visos sabiedrības slāņos tika daudz un strīdīgi diskutēts par Bruno Gröninga gadījumu. Emocijas sita augstu vilni. Garīdznieki, ārsti, žurnālisti, juristi, politiķi un psihologi – visi runāja par Bruno Gröningu. Viņa brīnumainās dziedināšanas vieni uzlūkoja kā Augstākā spēka žēlsirdības dāvanas, citi – kā šarlatānismu. Taču izdziedināšanas fakti tika apstiprināti ar medicīniskiem izmeklējumiem.

Vispasaules interese par vienkāršu strādnieku

Bruno Grönings, dzimis 1906. gadā Gdaņskā un pēc kara kā trimdinieks emigrējis uz Rietumvāciju, bija vienkāršs strādnieks. Viņš iztika no dažādiem darbiem, tostarp bija namdaris, fabrikas un ostas strādnieks. Un te pēkšņi viņš atradās sabiedrības intereses centrā. Ziņa par brīnumainajām izdziedināšanām aplidoja visu pasauli. No visdažādākajām valstīm ieradās slimnieki, pienāca vēstules ar lūgumiem palīdzēt un piedāvājumi. Desmitiem tūkstošu palīdzības meklētāju ieradās viņa darbošanās vietās. Iezīmējās revolūcija medicīnā.

Aizliegumu, tiesvedību un iedzīvoties alkstošu līdzstrādnieku ciešā tvērienā

Taču bija arī pretspēki. Tie darīja visu, lai apspiestu Bruno Gröninga darbību. Viņam tika noteikti dziedināšanas aizliegumi, pret viņu tika ierosināti tiesas procesi. Visi centieni ievirzīt viņa darbību tiem vēlamajā gultnē bija neveiksmīgi. No vienas puses – noteicošo sabiedrisko spēku pretestības dēļ, no otras – savu līdzstrādnieku nevarības vai peļņas kāres dēļ. Kad Bruno Grönings 1959. gadā Parīzē nomira, pēdējais tiesas process pret viņu vēl ritēja pilnā sparā. Process tika izbeigts, tā arī nekad neizskanot galīgajam spriedumam. Taču daudzi jautājumi palika atvērti.