Dievs ir vislielākais ārsts

Nav neizdziedināma

Uzticēšanās un ticība - izdziedināšanas priekšnosacījums

Patiesi dziedināt spēj tikai Dievs, ne cilvēks. Dievs ir vislielākais ārsts. Viņam nav neviena nedziedināma, nekā neiespējama. Atkal un atkal Bruno Grönings atkārtoja: „Uzticies un tici. Dievišķais spēks palīdz un dziedina!“

Vienīgais, ko viņš sagaida no palīdzības meklētāja, ir gatavība viņam uzticēties un ticēt Dievam, uzņemt Viņa dziedinošo spēku un savu izveseļošanos. Ja cilvēks izpilda šo priekšnosacījumu, Bruno Grönings var palīdzēt. Pat ja cilvēka ticība ir vāja, viņš piedāvā savu palīdzību: „Ja Jūs šodien vēl nevarat ticēt, es darīšu to Jūsu vietā, līdz Jūs patiešām ticēsit. Un ja Jūs šodien vēl nevarat lūgt, vēl nevarat lūgties, arī to es darīšu par Jums.“

Dievs nav tiesājošs soģis

Un tā caur Bruno Gröningu cilvēks, kurš uzņem sevī ticību veselībai, var saņemt Dieva palīdzību. Tā ir jāsaņem visiem. Cilvēkiem ir jāpiedzīvo, ka Dievs nav tiesājošs soģis, bet gan mīlošs Tēvs. Visi cilvēki ir Viņa bērni, un Viņš ir tiem Draugs un Atbrīvotājs.

Caur Bruno Gröningu cilvēks var atkal piedzīvot Dieva brīnumus. Dievs visiem cilvēkiem ir lielākais ārsts un palīgs. Viņam nekas nav neiespējams. Bruno Grönings teica: „Ir daudz kas, ko nevar izskaidrot, bet nav nekā, kas nevarētu notikt.“

Cilvēks ir gars

Ķermenis ir tikai zemes čaula garam un dvēselei

Bruno Grönings izskaidroja saviem klausītājiem cilvēka patieso būtību: „Kas Jūs esat?“ viņš jautāja. Klausītāji nezināja citas atbildes, kā tikai sava vārda nosaukšanu. Bet Bruno Grönings turpināja: „Vai Jūs esat ķermenis?“ viņš taujāja tālāk. Uz klausītāju klusēšanu viņš paskaidroja, ka cilvēks ir vienmēr bijis gars un ne ķermenis. Savu ķermeni mēs esam tikai patapinājuši no Dieva šai zemes dzīvei, saņēmuši to piedzimstot un atdosim to zemei, kad dosimies mājup pie Tēva. Mūsu dvēsele veido savienojumu starp garu un ķermeni un paņems labo un ļauno pieredzi līdzi viņsaulē. Dvēsele ir dievišķās dzirksts nesēja, kas tajā mirklī, kad cilvēks atveras ticībā, dara iespējamu saikni ar Dievu. Ja dvēsele noslēdzas neticībā, saikne ar Dievu paliek pārrauta.

Ķermenis tātad nav tā būtiskākā daļa cilvēkā, bet ir tikai zemes čaula garam un dvēselei. Tādējādi ar ķermeņa nomiršanu viss nav beidzies, kā šodien uzskata daudzi cilvēki, bet gan dzīve iet tālāk. Tā nav piesaistīta ķermenim.

Cilvēks nav ļauns - tikai tad, kad viņš pats sevi atstāj novārtā, viņš nonāk ļaunā valdījumā

Cilvēks ir gars, viņa ķermenis ir dāvana, ko Dievs dod viņa rīcībā kā darbarīku šai zemes dzīvei. Cilvēka patiesais uzdevums ir izmantot ķermeni labam un ar tā palīdzību īstenot darbā labas domas. Bet caur brīvo gribu cilvēkam ir arī iespēja to izmantot ļaunam - zagt, slepkavot, iznīcināt. Pēc cilvēka darbiem var noteikt, ar ko viņš ir savienots, kam viņš kalpo - Dievam vai sātanam. Tas nenosaka, ka cilvēks kā tāds ir labs vai slikts, bet gan:

„Cilvēks ir un paliek dievišķs; nekad viņš nav velnišķīgs, nekad viņš nav sātanisks, nekad cilvēks nav ļauns, bet gan viņš var tikai, ja viņš pamet Dievu, ja atstāj sevi novārtā, viņš var nokļūt ļaunā gūstā. Ļaunais sagūsta viņu, un viņam tad ir jākalpo ļaunajam. Ne jau cilvēks ir tas, kas dara ļaunu, bet gan ļaunais. No ļaunā mēs nevaram sagaidīt neko labu! Bet arī gluži tāpat no Dieva neko ļaunu!“

„Ja viņš [cilvēks] ir par vāju, viņš kļūst ļaunajam par upuri, viņš krīt lejup. Tad viņš vairs nevar iet šo ceļu, kas ved augšup, tam viņam trūkst spēka. Viņš krīt lejup un krīt ļaunajam rokās un tad tiek ļaunā izmantots. Ja netiek pasniegta glābjoša, palīdzīga roka, kas viņu no tā izrauj, viņš ir pazudis uz krietnu laiku. Tad viņam nāksies kalpot ļaunajam.“

Katrai domai ir iedarbība

Katra cilvēka pienākums ir uzturēt savā ķermenī kārtību. Bet katra negatīva doma, katrs ļauns vārds un katra ļauna darbība iedarbojas kaitējoši uz ķermeni, t.i., ja gars nav savienots ar Dievu un nododas negatīvajam spēkam, tas var novest pie ķermeņa saslimšanas.

Bet ja dvēsele atkal atveras dievišķā spēka ieplūšanai un savienojas ar garu, rezultāts būs ķermeņa izveseļošanās. Šī iemesla dēļ paša cilvēka garīgā stāja ir tik izšķiroša. Nekad izdziedināšana nedrīkst tikt apsolīta. Tas vienmēr ir atkarīgs no cilvēka paša, kā viņš atveras labajam un pieņem sirdī Bruno Gröninga mācību. Ķermeņa terapija var tikai apkarot sekas, bet ne aizvākt cēloni. To var tikai cilvēks pats, ja viņš veic „lielo pagriezienu“.

Domas ir spēki

Pozitīva doma rada, negatīva doma grauj

Bruno Grönings bieži mudināja savus klausītājus pārbaudīt viņu pašu domas un pieņemt tikai labās. Dievs un sātans nav tikai spēka, bet arī domu avoti. Tie nepārtraukti sūta domas: Dievs labās, bet sātans sliktās. Cilvēks nevar - tā apgalvoja Bruno Grönings - pats radīt domas, bet tas spēj tās tikai uzņemt.

„Ir tik svarīgi, kādas domas cilvēks pieņem, jo domas ir spēki. Ja cilvēks grib labu, tad viņam palīdz Dievs, ja viņš grib ļaunu, tad viņam palīdz sātans.“

Cilvēks nav padevīgi pakļauts visam tam, kas nāk viņa prātā. Viņš pats izlemj, kādas domas viņš pieņem un kādas ne. Izvēli tomēr viņam vajadzētu pieņemt rūpīgi, nevis pavirši. Aiz katras domas stāv kāds spēks: pozitīva doma rada, bet negatīva doma grauj; priecīga ziņa spārno, skumja - laupa dūšu. Domas ir garīgi spēki. Tās nes sevī varu, par ko šodienas cilvēce vēl maz ko nojauš. Viena no mīlestības radusies doma var cilvēku rosināt veltīt savu dzīvi otram cilvēkam. Bet doma, kas dzimusi no naida, var mudināt otru nogalināt. „Sargieties no katras ļaunas domas!“

„Visu, ko Jūs uzņemat sevī, Jums būs arī jādod no sevis“

„Tas Jums šodien jau jāapzinās, ka, ja Jūs uzņemat pat tikai vienu vienīgu ļaunu domu, Jūs atkal un atkal konstatējāt, ka Jūsos iekļūst arī turpmākas ļaunas domas un Jūs pēc tam runājāt arī ļaunus vārdus. Tātad - visu, ko Jūs uzņemat sevī, Jums būs arī jādod no sevis.“

„Uzņemot pat vienu ļaunu domu, Jūs kļūstat par ļaunā kalpu, Jūs patiešām kļūstat par sātana kalpu! Ļaujiet tam Jums būt par atgādinājumu!“

Cilvēks rīkojas pēc savas gribas

Bet ko cilvēks var iesākt pret šīm depresīvajām, šaubu, baiļu vai spaidu pilnajām domām, kā viņš var no tām aizstāvēties? Tās uznirst pēkšņi kā nez no kurienes, uzbrūk tam un grib sagrābt tā dvēseli. Kas viņam būtu jādara?

Sātans grib cilvēku ar negatīvām domām - vienalga, kādu nianšu - novest no dievišķā ceļa. Viņš grib, lai cilvēks baidās, dusmojas, šaubās par labo un pārkāpj Dieva likumus. Lai to sasniegtu, viņš cenšas to pārliecināt, ka cilvēks ir tikai spēļmantiņa sliktu domu un sajūtu rokās, ka viņš ir tām bezpalīdzīgi padots. Taču tie ir meli un viltus.

Dievs radīja cilvēku tā, ka viņš pats var izšķirties par savām domām, runāšanu un darīšanu. Ja slikta doma pazib viņa iekšējā redzesloka priekšā, viņš var to mierīgi, bet ar noteiktību noraidīt. Ja viņš pie tā stingri paliek, tad ļaunajam jāpazūd un tas nevar gūt pār viņu varu. Cilvēks ar savu brīvo gribu pats izlemj par savu likteni. „Cilvēks rīkojas pēc savas gribas. Kāda griba, tāda doma. Doma mudina cilvēku uz rīcību.“

Vispirms ir jāgrib būt veselam

Vienkāršā piemērā Bruno Grönings paskaidroja, cik liela nozīme ir domām. Mājas būvē pats pirmais impulss ir griba, respektīvi, vēlēšanās uzbūvēt māju. Doma kļūst arvien konkrētāka, līdz tiek radīts skaidrs plāns. Pagaidām būve eksistē tikai topošā mājas saimnieka fantāzijā. Faktiskā mājas būvēšana ir pēdējais solis garajā daudzo pārdomu un sagatavošanās darbu ceļā.

Tieši tāpat ir ar dziedināšanu. Vispirms ir jābūt gribai būt veselam, tad notiek šķiršanās domās no slimības un tad tiek uzņemtas domas par veselību. Tikai pēdējais solis ir ķermenī ienākoša veselība. Bet tas nav cilvēka darbs, bet gan Dieva žēlastības akts. Cilvēks nevar to nopelnīt, bet var to sasniegt.

Pretstati „Labais“ un „Ļaunais“/h1>

Cilvēks dzīvo starp tiem un viņam pastāvīgi ir izvēle

Ja cilvēkam caur brīvo gribu ir iespēja izlemt, rodas jautājums: kas ir tās alternatīvas, starp kurām viņš var izvēlēties? Bruno Grönings par to izsakās sekojoši: „Atzīstiet un neaizmirstiet, draugi, ka cilvēks dzīvo starp labo un ļauno. To vidū viņš dzīvo, te ir labais, tur ir ļaunais, un tam pa vidu ir cilvēks, viņš izlemj.“

Cilvēkam ir izvēle. Viņš var darīt labu vai ļaunu. Ja kāds no viņa tuvākajiem atrodas postā, viņš var tam palīdzēt, var bez uzmanības paiet garām vai arī pat izmantot savā labā otra postu. Viņš var darīt, ko vēlas. Cilvēks vienmēr savā dzīvē - apzināti vai neapzināti - stāv krustcelēs, kurās viņam jāizšķiras par labu vai par sliktu ceļu. Lielākoties tās ir ikdienas lietas, kas nosaka likteņa gaitu.

Kā tas ir, piemēram, kad aiz niknuma par patiesu vārdu šķiras no drauga, aiz dusmām par priekšnieku aiziet no darbavietas vai slimīga lepnuma dēļ noraida vienreizēju piedāvājumu? Cik bieži tie ir spontāni lēmumi, kurus vēlāk nožēlo, bet vairs nevar atgriezt. Viens sīks acumirklis var noteikt visas turpmākās dzīves gaitu - uz labu vai uz ļaunu.

Konstruktīvie un destruktīvie spēki

Bet kā tas ir? Kas slēpjas aiz jēdzieniem „labais“ un „ļaunais“? Vai visa dzīve nav nejaušu sagadīšanos ķēde, kurai cilvēks ir bezpalīdzīgi pakļauts?

Labais - tā skaidroja Bruno Grönings - nāk no Dieva, ļaunais no Viņa pretinieka - no sātana. Viņš patiešām pastāv un ir uzstādījis sev par mērķi iznīcināt visu labo, visu dievišķo. Bruno Grönings teica: „Kurš to dara, kurš neatstāj neko neizmēģinātu, lai iznīcinātu labo, dievišķo? No kurienes nāk slimības, visa tā slimības, kas aug uz šīs zemes? Paņemiet, ko vien vēlaties, kādu augli vai kādu dzīvu radību, sātans atkal un atkal cenšas visu iznīcināt. Arī pie cilvēka viņš ir ķēries.“

„Sātans, kurš eksistē uz šīs zemes, izmanto visus līdzekļus, lai iznīcinātu labo un dievišķo.“

„Kur ir Dievs, tur ir mīlestība, kur sātans, tur karš.“

Garīgajā pasaulē šie abi pretpoli stāv viens otram pretī: Dievs kā pati dzīve un sātans, kurš to grib iznīcināt. Tiem abiem katram savā pusē ir garīgo būtņu pulki, un cīņa rit sīva. Abu pušu rīcībā ir milzīgs enerģijas daudzums. To būtību Bruno Grönings aprakstīja vienkāršiem vārdiem: „Dievišķais spēks ir konstruktīvs, ļaunais, velnišķīgais, sātaniskais ir destruktīvs.“

Abus cilvēks var uzņemt sevī un ļaut tiem darboties kā ķermenī, tā arī dvēselē. Tas viens spēks darbojas spēcinoši un konstruktīvi, bet otrs - vājinoši un destruktīvi. Pozitīvais spēks nes sevī veselību, bet negatīvais - slimību.

Slimība nav Dieva sods, bet gan nepareizu domu un darbību sekas

Bruno Grönings teica, ka slimība nāk no ļaunā un nevis - kā daudzkārt tiek apgalvots - ir Dieva sods. Šādas domas viņš sauca par meliem un ar noteiktību tās noraidīja. Dievs nesoda! Slimība ir nepareizu domu un darbību sekas. Ja cēlonis ir aizvākts, efekts arī izzudīs, un tā ir Dieva griba.

„Ne jau kā cilvēki domā, ka slimība esot Dieva sods. To var salīdzināt to, ka bērns pamet vecāku mājas. Tad vecāki vairs nevar turēt rokas pāri viņam, viņi vairs nevar bērnu pasargāt. Un tā arī mēs esam pametuši savu Tēvu. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mēs esam tikai Dieva bērni. Tikai Viņš var mums palīdzēt! Un Viņš mums palīdzēs, ja mēs atkal būsim atraduši ceļu pie Viņa.“

Brīvā griba

Cilvēks pats izlemj, vai viņš tic slimībai vai veselībai

Iekšējs konflikts

Ja dziedināšanas procesa laikā parādās sāpes, ne vienmēr ir viegli domāt par Regelungen. Daudzi cilvēki kļūst nedroši: „Vai tās ir Regelungen sāpes vai arī slimības simptomi?“ Sākas iekšējs konflikts par ticību. Šeit izšķiras, vai cilvēks saņems dziedināšanu, respektīvi, cik ilgi turpināsies dziedināšanas norise. Tas atkarīgs no tā, kam viņš dāvās vairāk ticības - domai par slimību vai domai par veselību. Ja viņš turpina ticēt slimībai, viņš to arī paturēs, bet ja viņš izlems ticēt veselībai, tad notiks dziedināšanas norise. Cilvēks izlemj pats.

Neviens nevar tikt piespiests uz dziedināšanu, katrs tikai pats var brīvprātīgi izlemt

Tas ir svarīgs punkts Bruno Gröninga mācībā. Allaž viņš uzsvēra, ka cilvēkam ir neaizskarama brīvā griba, lielākā dāvana, ko Dievs var dot dzīvai radībai. Viņš paceļ cilvēku no regulētu radību pakāpiena uz brīva bērna pakāpiena, kas seko Tēva likumiem nevis spiestā kārtā, bet brīvprātīgi. Taču brīvā griba dara viņam iespējamu arī pārkāpt Dieva likumus.

Bruno Grönings vislielākajā veidā respektēja cilvēka brīvo gribu. Tādēļ viņš var palīdzēt tikai tam, kurš ļauj sev palīdzēt, kurš ir gatavs šķirties no slimības. Viņš no cilvēka var paņemt tikai to, ko tas viņam pēc savas brīvās gribas dod. Kurš „sēž’’ uz savas slimības, pastāvīgi par to domā un par to runā, velti gaidīs izdziedināšanu. Bruno Grönings teica tā: ‘’Es drīkstu cilvēkam palīdzēt atrast ceļu pie labā, bet es nevaru ne atņemt viņam šo izšķiršanos, ne arī viņu piespiest uz labu. Katram pašam jāatrod savs ceļš.“

„Regelungen“

Ķermeņa attīrīšana sākumā var radīt sāpes

„Regelungen“ ir daļa no attīrīšanas norises

Daži cilvēki, uzņemot Heilstrom piedzīvo sāpes. Šo fenomenu Bruno Grönings apzīmēja kā „Regelungenldquo;. Tā ir zīme par sākošos pārkārtošanos ķermenī. Regelungen sāpes nevar salīdzināt ar tām sāpēm, kas ir slimības sāpes. Tās ir Heilstrom izraisītas un ir saslimušo orgānu attīrīšanas izpausme. Kurts Tramplers, (izdziedinātais, kādu laiku Bruno Gröninga līdzstrādnieks, žurnālists un grāmatu autors) par to raksta: „Arī Regelungen sāpes gana bieži apmulsina palīdzības meklētājus. Regelungen sāpēm ir jābūt. Bieži atsevišķi cilvēki baidās, kad sākas Regelungen sāpes, ka tas ir recidīvs. Tie nobīstas un saka: ir vēl sliktāk, iesim pie ārsta. Grönings: ‘Tādēļ es vēršu Jūsu uzmanību uz to, kad Regelungen sāpes nāk, to izturēt. Nenotiek nekas slikts, bet gan tikai tas, ka cilvēks kļūst vesels.’“

Regelungen forma var būt dažāda. Sāpes var būt līdzīgas slimības sāpēm, pat stiprākas. Bet tie var izpausties arī pavisam savādāk. Tas katrā atsevišķā gadījumā ir atšķirīgi, jo katra cilvēka ķermenis individuāli reaģē uz dziedinošo spēku.

Regelungen sāpes cilvēkiem nevar tikt aiztaupītas. Tā ir daļa no attīrīšanas norises, kā laikā garīgā ceļā no ķermeņa tiek aizvākts slimības netīrums.

Regelungen norise

Bruno Grönings Regelungen fenomenu paskaidroja ar netīras piena kannas piemēru. Viņš jautāja, kas ir darāms, lai skābu, sasmirdušu pienu kannā nomainītu pret svaigu. Atbilde ir skaidra: vispirms jāizlej sliktais piens, tad jāiztīra kanna. Gluži līdzīgi - pārnestā nozīmē - ir arī ar cilvēku. Ja ķermeni uzlūko kā šo piena kannu, slimību kā slikto pienu un veselību kā svaigo pienu, tad cilvēkam vispirms domās jāšķiras no slimības - jāizlej sliktais piens. Pēc tam ķermenis tiek attīrīts no slimības netīruma - tie ir Regelungen. Tikai tīrā traukā var tikt iepildīts svaigais piens - cilvēkā ienāk veselība.

Citā piemērā viņš salīdzināja cilvēku ar augļu trauku: „Paņemiet trauku, kas ir pilns ar vienalga ko, teiksim, ar augļiem, kas dienām tur stāv, tas ir, ir stāvējis, un nevienam tas nav rūpējis un neviens nezināja, kā to pieskatīt, un augļi sabojājās. Jūs vairs nevarat izbaudīt šos augļus. Un tagad atnāk kāds un grib Jums iedot jaunu, veselīgu augli - tā būtu liela muļķība, ja labo, jauno, veselīgo augli noliktu uz šiem sliktajiem. Tad arī šis labais auglis nonāktu tajā pašā stāvoklī, kādā jau ir sliktie. Ja Jūs gribat, lai Jums ir šis veselīgais auglis, tad Jums taču vispirms jāaizvāc prom sliktie, neveselīgie, vairāk nebaudāmie augļi; bet ne tikai tas vien, šis augļu trauks ir arī jāiztīra, lai tajā varētu ielikt veselīgo augli. Salīdziniet šo trauku ar Jūsu ķermeni, un augļus ar saviem slimajiem orgāniem, un tas veselīgais auglis ir tas, ko Jūs sev cerat, bet kas ir neiespējami, ja Jūs nevarat aizmest prom sliktos, t.i., šajā gadījumā - ja Jūs kavējaties pie savas slimības.“

„Einstellen“

Pareizā ķermeņa un gara pozīcija dievišķā Heilstrom uzņemšanai

Bruno Grönings par Heilstrom dēvēja garīgo spēku, kas rada izdziedināšanu. Kā sinonīmus tam viņš lietoja vārdus „dziedinošie viļņi“ un „dievišķais spēks“. Bet kā cilvēks var uzņemt sevī Heilstrom, kā var atvērties dievišķajam spēkam? Bruno Grönings palīdzības meklētājiem ieteica sekojošu sēdēšanas pozīciju: rokas un kājas nesakrustotas un uz augšu atvērtas plaukstas nolikt uz augšstilbiem. Līdztekus šai ārējai pozīcijai ir svarīgi „izslēgt“ visas traucējošās domas un pilnībā koncentrēties uz to, kas notiek ķermenī. Atvērta, ticīga gara nostāja ir pamatpriekšnosacījums. Šajā veidā cilvēks var atvērties dziedinošā spēka ieplūšanai. Bruno Grönings teica: „Dievs dod mums visu labo, mums tikai tas viss, ko Viņš mums sūta, ir jāuzņem sevī. Tātad - dariet tā!“

Kāpēc ķermeņa pozīcija ir tik svarīga, viņš paskaidro sekojoši: „Kuriem vēl ir ķermenis, ko var brīvi kustināt, tie tik bieži labprāt to tur sasprindzinājumā, un tā arī ir vara, tā ir ieraduma vara. Uzliek kāju uz kājas, sakrusto kājas; protams, kādu reizi viņš var to atļauties, bet ne tad, kad viņš grib saņemt labo, dievišķo. Tad viņam ir jābūt brīvam, ar atvērtām plaukstām, ar tukšām plaukstām viņam jāsēž - vai jāstāv.“

Kurts Tramplers (izdziedinātais, kādu laiku Bruno Gröninga līdzstrādnieks, žurnālists un grāmatu autors) savā grāmatā Lielais pagrieziens: rakstīja: „Svarīga [...] līdzās iekšējai sagatavotībai ir arī viena šķietami maza, bet tomēr ļoti būtiska ārēja lieta. Ir jāsēž ar brīvu muguru, ne kājām, ne rokām nevajag skart vienai otru. Plaukstu saskaršanās vienai ar otru pēc Gröninga teiktā rada dzīvības strāvojuma īssavienojumu ķermeņa augšdaļā. Un kāju saskaršanās vai pat sakrustošana rada to pašu kaitējumu ķermeņa apakšējā daļā. Kas šādu kļūdu ieraduma kārtā dara pastāvīgi, var pat, ‘skatoties ilgākā laika posmā’, pievilkt tiešām nepatīkamas slimības.“

Novērot sajūtas savā ķermenī

Apzināto spēka uzņemšanu Bruno Grönings sauca par „Einstellen“. Cilvēks „noskaņojas“ uz Heilstrom uzņemšanu. Kur un kad tas notiek, nav svarīgi. Svarīgi ir tikai, lai viņš būtu mierīgs, izslēdz visas traucējošās domas un novēro, kas notiek viņa ķermenī. Bruno Grönings saviem klausītājiem allaž jautāja, ko viņi sajūt.

„Jums ir tikai jāveic Einstellen, lai uzņemtu vai, prezīcāk sakot, sasniegtu patieso, dievišķo sūtījumu. Kā jūs iegūsit šo sūtījumu, to Jūs redzēsit. Bet atkal un atkal man jāsaka, tas notiks tikai tad, kad Jūs savam ķermenim dāvāsit patiesu uzmanību, vērību, kas tajā notiek, un daudz mazāk tam, kas notiek ap to, bet gan viņā - Jūsu paša ķermenī.“

Katrs cilvēks var sajust Heilstrom savā ķermenī. Viens sajūt kņudināšanu, cits aukstumu vai karstumu. Trešajam pēkšņi nākas sākt kustināt rokas vai kājas, ceturtajam - purināties. Tā Heilstrom dažādiem cilvēkiem izsauc dažādas reakcijas.

„Heilstrom“

Dzīvības strāvojums no dievišķā spēka avota

Grönings kā „transformators“ starp Dievu kā „spēkstaciju“ un „spuldzīti“ cilvēku

Bruno Grönings sevi raksturoja kā garīgā spēka starpnieku, spēka, kas nāk tieši no Dieva un rada izdziedināšanu. Šo dievišķo spēku viņš sauca par „Heilstrom“.

Lai izskaidrotu Heilstrom būtību, viņš izmantoja kādu līdzību. Viņš salīdzināja Dievu ar spēkstaciju, cilvēku ar spuldzīti. Spuldzīte tikai tad var izpildīt savu uzdevumu, ja viņu sasniedz strāva no spēkstacijas. Līdzīgi arī cilvēks tikai tad var dzīvot dievišķā kārtībā, ja viņš saņem Dieva spēku. Sevi Grönings raksturoja kā „transformatoru“. Viņš pārveido bezgala augsto dievišķo enerģiju tādā veidā, ka katrs cilvēks saņem tikai tik daudz, cik viņš var uzņemt. Viņa paša spēka uzņemšanas spējas bija neierobežotas. Tā, piemēram, Rozenhaimas Trāberhofā bija iespējams, ka tūkstošiem cilvēku vienlaicīgi juta dziedinošo spēku un notika lielas masu izdziedināšanas.

Kad pārtrūka saikne starp Dievu un cilvēku

Bruno Grönings paskaidroja, ka sākotnēji pastāvēja tieša saikne starp „spēkstaciju“ Dievu un „uztvērēju“’ cilvēku. Cilvēki dzīvoja uz zemes kā Dieva bērni augstākajā vienotībā ar savu Tēvu. Taču, kolīdz viņi novērsās no Dieva, viņi „izkrita“ no dievišķās kārtības un kļuva par upuriem trūkumam un postam. Saikne starp Dievu un cilvēkiem pārtrūka. Ar laiku radās aiza, kas kļuva arvien dziļāka un kuru cilvēki paši vairs nevarēja pāriet.

Tilts pāri aizai starp Dievu un cilvēkiem uz jaunu dzīves izjūtu

Bruno Grönings piezīmē: „Un tāpēc ka cilvēks vairs nekad nevarēja nonākt atpakaļ uz dievišķā ceļa, jo tilts, kas uz to veda, bija iznīcināts, un viņš bija sarāvies par mazu nelaimes čupiņu un tā maldījās apkārt, es atkal uzbūvēju tiltu uz šo patieso, dievišķo ceļu, es to atkal uzstādīju un ja Jūs izmantosiet šo tiltu, ja Jūs iesiet pār to, Jūs nonāksit uz ceļa, uz dievišķā ceļa, kur Jums pašiem būs saikne ar lielo, vienīgo, dievišķo darbu, kur Jūs saņemat patieso, īsteno dzīvības strāvojumu, lai tad tālāk labi un, vispirmām kārtām, veselībā varētu vadīt savu dzīvi.“

„Un kurš iet pāri šim tiltam un iet tālāk pa dievišķo ceļu, tas saņems pavisam citu sajūtu, tas būs izbrīnīts par visu, kas tur ir, ko viņš šeit vēl līdz šim nevarēja apjaust. Tur Jūs patiešām saņemsit savienojumu ar lielo, dievišķo darbu.“

Kurš seko Bruno Gröninga mācībai un atveras dievišķajam spēkam, sajutīs Heilstrom savā ķermenī. Viņā ienāks pilnīgi jauna dzīves izjūta: sāpes, rūpes un trūkums izzudīs, to vietā nāks veselība, harmonija un prieks. Viņš sapratīs, ka Dievs nesēž tronī kā bezsirdīgs tiesnesis augstu virs zvaigznēm, bet gan kā mīlošs Tēvs ir pie cilvēkiem un grib tiem palīdzēt. Aiza ir pārvarēta. Cilvēks atkal var piedzīvot savu sākotnējo stāvokli.

Lielais pagrieziens

Nošķirties no slimības un ticēt veselībai

Domās saistīties ar slimību nozīmē turēt to sev klāt

Atkal un atkal Bruno Grönings aicināja cilvēkus uz „lielo pagriezienu“. Viņš atgādināja tiem ticību labajam īstenot darbos un atbrīvoties no sliktiem ieradumiem.

Vispirmām kārtām viņš mudināja cilvēkus nedomāt par slimību. Viņš vienmēr pasvītroja, ka slimība nāk no ļaunā un ir ļaunais. Nodarboties ar to nozīmē nodarboties ar ļauno. Tas kavē dziedināšanas norisi un var to pat darīt neiespējamu. „Kurš noņemas ar slimību, tas tur to sev klāt un nosprosto ceļu dievišķajam spēkam.“

Cilvēkam ir jānošķiras no slimības, nav jāuzlūko tā kā savs īpašums, bet gan kā ļaunums. „Slimība nepiederas pie cilvēka!“

Atdot slimību Bruno Gröningam

Bruno Grönings piedāvāja cilvēkiem paņemt no tiem slimības: „Atdodiet man savas slimības un rūpes! Jūs vieni ar to netiksiet galā. Es tās nesīšu Jūsu vietā. Bet atdodiet man tās brīvprātīgi, jo es nezogu!“

„Ja Jūs palaižat vaļā slimību, ka es to Jums varu noņemt, ir labi; ja Jūs pie tās turaties, tad es arī nedrīkstu neko darīt. Septītais bauslis to aizliedz: ‘Tev nebūs zagt!’ Ja es cilvēkiem ar varu noņemtu slimību, es grēkotu. Es nedrīkstu zagt! Kurš savu slimību mīl, tas tur to ciet; kurš var to aizmirst, tam es to paņemu, ja tas man to atdod ne tikai domās, bet arī patiesi. Jums jāieklausās manos vārdos! Es negribu Jūs ietekmēt. Ja Jūs man atdodat slimību, tad es paņemšu no Jums visas ciešanas!“

Vispirms cilvēkam jāveic iekšējs pagrieziens

To, par cik svarīgu Bruno Grönings uzskatīja cilvēka attieksmes izmaiņas, atklāj šāds citāts no Kurta Tramplera (izdziedinātais, kādu laiku Bruno Gröninga līdzstrādnieks, žurnālists un grāmatu autors) grāmatas Lielais pagrieziens: „Arī privātās sarunās es bieži dzirdēju no Gröninga ciešu apgalvojumu, ka viņam ir atbildība Dieva priekšā ‘izdziedināšanu caur dievišķo spēku’ īstenot tikai tiem cietējiem, kuri vismaz grib dzīvot pēc dievišķā likuma, bet ne tiem, kuri nav gatavi atteikties no ļaunā. „Es varētu“, viņš teica, „arī īstenot masu izdziedināšanu, pasakot: Visi slimie noteiktā pilsētā vai valstī, kļūstiet veseli! Bet vai ar to nebūtu vairāk zaudēts nekā iegūts? Vai sliktie slimo vidū caur to būtu gatavi mainīt savus ceļus? Vai viņi tikai ļaunprātīgi neizmantotu atkal atgūto veselību? Nē! Vispirms cilvēkam jāmaina sava iekšējā attieksme, vispirms viņam jābūt gatavam izraut no sevis velnišķīgo un atrast ceļu pie Dieva. Tikai tad viņš ir tā vērts, lai tiktu izdziedināts.“

Sākotnēji cilvēks nebija slims

Sekojošie Bruno Gröninga vārdi izskaidro šo izteikumu un atklāj slimību rašanās cēloni:

„Kā vispār nonāca pie tā, ka cilvēks kļuva slims? Sākotnējais cilvēks nebija slims. Cilvēki kļuva slikti, arvien sliktāki no paaudzes uz paaudzi. Šis ļaunums eskalējās tik ļoti, ka drīz vairs teju nebūs iespējams dzīvot. Ķildas un strīdi pat ģimenēs, vairāk kara nekā miera tautu starpā! Rūpes atnesa dvēseliskās ciešanas cilvēcei, un tās laida tik dziļas saknes, ka cilvēkiem nācās kļūt slimiem. Viens uzkrauj savu dvēselisko grūtumu otram. Cilvēki ir sabojāti ar nepareizu audzināšanu, tie ir attālinājušies no dabiskā, daudzi ir zaudējuši ticību Dievam. Bet kurš noiet no dievišķā ceļa, tas aiziet arī no savas veselības.“

Ja cilvēks caur Bruno Gröningu grib atkal atgūt veselību, viņam jābūt gatavam nomest „nekrietnību“. Viņam jāpagriež mugura tam, kas ir slikts, slimībai, jāšķiras no tās un vairs nav jādomā: „mana astma, mans reimatisms utt.“ Tas ne vienmēr ir viegli. Tas prasa iekšējas pārmaiņas. Cilvēkam pamatos ir jāizmaina sava domāšana. Viņš nedrīkst, kā ierasts, ticēt slimībai, bet gan veselībai. Viņam jāuzņem sevī ticība, ka pat nedziedināmas slimības ir izdziedināmas.

„Ar prātu mani nevar saprast“

Ko tik Bruno Grönings negaidīja no palīdzības meklētājiem! Vai katrs loģisks prāts necenšas pretoties šādam aicinājumam? Kā gan reimatisma deformētas locītavas var atkal mainīties un kļūt kārtībā esošas, kā paralizēti locekļi var atkal kļūt darboties spējīgi? Kā gan tas var būt iespējams - atdot Bruno Gröningam slimības, ja viņš neveic pat ne vismazāko terapiju, jā, pat neraksturojot viņam ciešanas? Vai gan tas nav apvainojums ikvienam skaidri domājošam cilvēkam?

Tās tiešām ir lielas pārmaiņas, ko Bruno Grönings sagaida no cilvēkiem, tas taču nozīmē nolikt malā katru zinātnisku, uz saprātu orientētu domāšanu un uzņemt sevī ticību kam augstākam. Viņa mācība balstās uz pilnīgi citiem pamatiem salīdzinājumā ar šodien ierasto, materiālistiskajam laika garam atbilstošo saprāta domāšanu. Tādēļ viņš bieži teica: „Ar prātu mani noteikti nevar saprast.“

Slimību cēlonis

Ja trūkst savienojuma ar dievišķā spēka avotu

Slimība nav nejaušība

Daudzi cilvēki šodien dzīvo pārliecībā, ka slimība ir kaut kas nejaušs, kas pēkšņi parādās un skar cilvēku kā no zilām debesīm. Bruno Grönings turpretī teica: „Jo tālāk cilvēks aiziet no Dieva, apzināti vai neapzināti, jo mazāk dzīvības ir viņa ķermenī, un viņa orgāni vairs nefunkcionē tā, kā tiem vajadzētu. Viņš vairs nevar iet caur dzīvi pilns spēka. Viņš ir aizgājis prom no šī spēka avota. Viņš, galu galā, ir zaudējis savienojumu ar lielo, dievišķo spēka avotu. Viņš vairs nevarēja uzņemt sevī Dieva spēku. Un tā nu viņš, viņa ķermenis kļuva par vraku.“

Starp Dievu un cilvēkiem radās liela aiza

Kā cilvēks var atkal atgūt veselību, Bruno Grönings apraksta sekojoši: „Dievs ir radījis cilvēku skaistu, labu un veselu. Un Viņš tādu viņu arī grib. Sākotnēji cilvēkiem bija pilnīga saikne ar Dievu, bija tikai mīlestība, harmonija un veselība, viss bija viens. Bet kad pirmais cilvēks ieklausījās ļaunā balsī, kas runāja ārpus šīs vienotības, un izdarīja tā teikto, šis savienojums pārtrūka, un kopš tā laika Dievs ir šeit un cilvēks tur. Starp Dievu un cilvēkiem radās liela aiza. Tur nav savienojuma. Cilvēks - palicis pats par sevi - var lūgties un būt ticīgs, bet tam vienmēr viņa dzīves ceļa laikā centīsies uzbrukt ļaunais un noraut dziļumā. Jūs savā dzīves ceļā esat te nonākuši, te, lejā. Jūs piedzīvojat nelaimi, sāpes, nedziedināmas ciešanas. Es saku Jums: neejiet vēl dziļāk, bet gan - es aicinu Jūs uz lielo pagriezienu! Ejiet augšup, un pāri aizai es būvēju tiltu! Ejiet no ciešanu ceļa uz dievišķo ceļu! Uz tā nav nelaimes, nav sāpju, nav nedziedināma - uz tā viss ir labi. Šis ceļš ved atpakaļ pie Dieva!“

Bruno Gröninga mācība

Palīdzība un dziedināšana garīgā ceļā

Bruno Gröninga mācība atklāj garīgu spēku ietekmi uz cilvēkiem. Šo spēku ietekme ir lielāka, nekā uzskata lielākā daļa cilvēku.

Cilvēks kā „baterija“- lai varētu izpildīt savus uzdevumus, tam vienmēr jāuzņem jauna dzīves enerģija

Bruno Grönings cilvēku salīdzina ar bateriju. Ikdienas dzīvē katrs patērē spēku. Taču vajadzīgā jaunā dzīves enerģija bieži vairs netiek pietiekami uzņemta. Gluži tāpat kā tukša baterija nav spējīga strādāt, arī ķermenis bez enerģijas nevar veikt savus uzdevumus. Sekas ir nogurums, nervozitāte, bailes un galu galā slimība.

Bruno Gröninga mācība paskaidro to, kā cilvēks var uzņemt jaunu enerģiju. Ticība labajam ir svarīgs priekšnosacījums, gluži tāpat kā griba kļūt veselam. Cilvēku visapkārt ietver dziedinoši viļņi, kurus tam ir tikai jāuzņem. Saskaņā ar Bruno Gröninga teikto, nav nedziedināmu slimību, ko apstiprina ārstu pārbaudītie panākumu apraksti. Šīs izdziedināšanas notiek garīgā ceļā un tādējādi nav atkarīgas no Bruno Gröninga fiziskās klātbūtnes.

Kā cilvēks vislabāk var uzņemt Heilstrom

Lai uzņemtu šo Heilstrom, palīdzības meklētājs sēž ar atvērtām plaukstām. Rokas un kājas nav sakrustotas, lai netraucētu Heilstrom plūšanu. Domas par slimību un rūpēm darbojas kā traucējošas, turpretī domas par kaut ko skaistu palīdz.

Kad Heilstrom plūst cauri ķermenim, tas uzduras orgāniem, kuru darbība ir traucēta slimības dēļ, un sāk tur savu attīrošo iedarbību. Tad var rasties sāpes, kas liecina par ķermeņa attīrīšanu. Tā kā slimība pēc savas būtības nav no Dieva gribēta, tā tiek pakāpeniski uzveikta. Atsevišķos gadījumos tas var notikt arī spontāni. Šeit ir svarīgi, lai cilvēks domās vairs nav nodarbināts ar slimību, bet gan tic tam, ka Dievam nav neviena „nedziedināma“.

Lai arī turpmāk paliktu veseli, Bruno Gröninga draugi ik dienas veic Einstellen, lai uzņemtu Heilstrom. Vesels ķermenis rada pamatu dzīvei saskaņā ar sevi pašu, ar līdzcilvēkiem un dabu.

Bruno Grönings atstāj cilvēkiem mācību

Bruno Gröninga mācības mērķis ir darīt katru par cilvēku, pilnu dzīvesprieka, kurš ir brīvs no fiziskiem un dvēseliskiem traucējumiem.

Par to Bruno Grönings ir teicis: „Šī mana mācība ir vārdos izteikta dzīves gudrība, pēc kuras dzīvo jau daudzi mani draugi un caur to guvuši panākumus. Šīs mācības pieņemšana tiem ir atnesusi pilnīgu iekšēju transformāciju, kas daudzos gadījumos veda pie panākumiem veselībā.“