Brīvā griba

Cilvēks pats izlemj, vai viņš tic slimībai vai veselībai

Iekšējs konflikts

Ja dziedināšanas procesa laikā parādās sāpes, ne vienmēr ir viegli domāt par Regelungen. Daudzi cilvēki kļūst nedroši: „Vai tās ir Regelungen sāpes vai arī slimības simptomi?“ Sākas iekšējs konflikts par ticību. Šeit izšķiras, vai cilvēks saņems dziedināšanu, respektīvi, cik ilgi turpināsies dziedināšanas norise. Tas atkarīgs no tā, kam viņš dāvās vairāk ticības - domai par slimību vai domai par veselību. Ja viņš turpina ticēt slimībai, viņš to arī paturēs, bet ja viņš izlems ticēt veselībai, tad notiks dziedināšanas norise. Cilvēks izlemj pats.

Neviens nevar tikt piespiests uz dziedināšanu, katrs tikai pats var brīvprātīgi izlemt

Tas ir svarīgs punkts Bruno Gröninga mācībā. Allaž viņš uzsvēra, ka cilvēkam ir neaizskarama brīvā griba, lielākā dāvana, ko Dievs var dot dzīvai radībai. Viņš paceļ cilvēku no regulētu radību pakāpiena uz brīva bērna pakāpiena, kas seko Tēva likumiem nevis spiestā kārtā, bet brīvprātīgi. Taču brīvā griba dara viņam iespējamu arī pārkāpt Dieva likumus.

Bruno Grönings vislielākajā veidā respektēja cilvēka brīvo gribu. Tādēļ viņš var palīdzēt tikai tam, kurš ļauj sev palīdzēt, kurš ir gatavs šķirties no slimības. Viņš no cilvēka var paņemt tikai to, ko tas viņam pēc savas brīvās gribas dod. Kurš „sēž’’ uz savas slimības, pastāvīgi par to domā un par to runā, velti gaidīs izdziedināšanu. Bruno Grönings teica tā: ‘’Es drīkstu cilvēkam palīdzēt atrast ceļu pie labā, bet es nevaru ne atņemt viņam šo izšķiršanos, ne arī viņu piespiest uz labu. Katram pašam jāatrod savs ceļš.“

„Regelungen“

Ķermeņa attīrīšana sākumā var radīt sāpes

„Regelungen“ ir daļa no attīrīšanas norises

Daži cilvēki, uzņemot Heilstrom piedzīvo sāpes. Šo fenomenu Bruno Grönings apzīmēja kā „Regelungenldquo;. Tā ir zīme par sākošos pārkārtošanos ķermenī. Regelungen sāpes nevar salīdzināt ar tām sāpēm, kas ir slimības sāpes. Tās ir Heilstrom izraisītas un ir saslimušo orgānu attīrīšanas izpausme. Kurts Tramplers, (izdziedinātais, kādu laiku Bruno Gröninga līdzstrādnieks, žurnālists un grāmatu autors) par to raksta: „Arī Regelungen sāpes gana bieži apmulsina palīdzības meklētājus. Regelungen sāpēm ir jābūt. Bieži atsevišķi cilvēki baidās, kad sākas Regelungen sāpes, ka tas ir recidīvs. Tie nobīstas un saka: ir vēl sliktāk, iesim pie ārsta. Grönings: ‘Tādēļ es vēršu Jūsu uzmanību uz to, kad Regelungen sāpes nāk, to izturēt. Nenotiek nekas slikts, bet gan tikai tas, ka cilvēks kļūst vesels.’“

Regelungen forma var būt dažāda. Sāpes var būt līdzīgas slimības sāpēm, pat stiprākas. Bet tie var izpausties arī pavisam savādāk. Tas katrā atsevišķā gadījumā ir atšķirīgi, jo katra cilvēka ķermenis individuāli reaģē uz dziedinošo spēku.

Regelungen sāpes cilvēkiem nevar tikt aiztaupītas. Tā ir daļa no attīrīšanas norises, kā laikā garīgā ceļā no ķermeņa tiek aizvākts slimības netīrums.

Regelungen norise

Bruno Grönings Regelungen fenomenu paskaidroja ar netīras piena kannas piemēru. Viņš jautāja, kas ir darāms, lai skābu, sasmirdušu pienu kannā nomainītu pret svaigu. Atbilde ir skaidra: vispirms jāizlej sliktais piens, tad jāiztīra kanna. Gluži līdzīgi - pārnestā nozīmē - ir arī ar cilvēku. Ja ķermeni uzlūko kā šo piena kannu, slimību kā slikto pienu un veselību kā svaigo pienu, tad cilvēkam vispirms domās jāšķiras no slimības - jāizlej sliktais piens. Pēc tam ķermenis tiek attīrīts no slimības netīruma - tie ir Regelungen. Tikai tīrā traukā var tikt iepildīts svaigais piens - cilvēkā ienāk veselība.

Citā piemērā viņš salīdzināja cilvēku ar augļu trauku: „Paņemiet trauku, kas ir pilns ar vienalga ko, teiksim, ar augļiem, kas dienām tur stāv, tas ir, ir stāvējis, un nevienam tas nav rūpējis un neviens nezināja, kā to pieskatīt, un augļi sabojājās. Jūs vairs nevarat izbaudīt šos augļus. Un tagad atnāk kāds un grib Jums iedot jaunu, veselīgu augli - tā būtu liela muļķība, ja labo, jauno, veselīgo augli noliktu uz šiem sliktajiem. Tad arī šis labais auglis nonāktu tajā pašā stāvoklī, kādā jau ir sliktie. Ja Jūs gribat, lai Jums ir šis veselīgais auglis, tad Jums taču vispirms jāaizvāc prom sliktie, neveselīgie, vairāk nebaudāmie augļi; bet ne tikai tas vien, šis augļu trauks ir arī jāiztīra, lai tajā varētu ielikt veselīgo augli. Salīdziniet šo trauku ar Jūsu ķermeni, un augļus ar saviem slimajiem orgāniem, un tas veselīgais auglis ir tas, ko Jūs sev cerat, bet kas ir neiespējami, ja Jūs nevarat aizmest prom sliktos, t.i., šajā gadījumā - ja Jūs kavējaties pie savas slimības.“

„Einstellen“

Pareizā ķermeņa un gara pozīcija dievišķā Heilstrom uzņemšanai

Bruno Grönings par Heilstrom dēvēja garīgo spēku, kas rada izdziedināšanu. Kā sinonīmus tam viņš lietoja vārdus „dziedinošie viļņi“ un „dievišķais spēks“. Bet kā cilvēks var uzņemt sevī Heilstrom, kā var atvērties dievišķajam spēkam? Bruno Grönings palīdzības meklētājiem ieteica sekojošu sēdēšanas pozīciju: rokas un kājas nesakrustotas un uz augšu atvērtas plaukstas nolikt uz augšstilbiem. Līdztekus šai ārējai pozīcijai ir svarīgi „izslēgt“ visas traucējošās domas un pilnībā koncentrēties uz to, kas notiek ķermenī. Atvērta, ticīga gara nostāja ir pamatpriekšnosacījums. Šajā veidā cilvēks var atvērties dziedinošā spēka ieplūšanai. Bruno Grönings teica: „Dievs dod mums visu labo, mums tikai tas viss, ko Viņš mums sūta, ir jāuzņem sevī. Tātad - dariet tā!“

Kāpēc ķermeņa pozīcija ir tik svarīga, viņš paskaidro sekojoši: „Kuriem vēl ir ķermenis, ko var brīvi kustināt, tie tik bieži labprāt to tur sasprindzinājumā, un tā arī ir vara, tā ir ieraduma vara. Uzliek kāju uz kājas, sakrusto kājas; protams, kādu reizi viņš var to atļauties, bet ne tad, kad viņš grib saņemt labo, dievišķo. Tad viņam ir jābūt brīvam, ar atvērtām plaukstām, ar tukšām plaukstām viņam jāsēž - vai jāstāv.“

Kurts Tramplers (izdziedinātais, kādu laiku Bruno Gröninga līdzstrādnieks, žurnālists un grāmatu autors) savā grāmatā Lielais pagrieziens: rakstīja: „Svarīga [...] līdzās iekšējai sagatavotībai ir arī viena šķietami maza, bet tomēr ļoti būtiska ārēja lieta. Ir jāsēž ar brīvu muguru, ne kājām, ne rokām nevajag skart vienai otru. Plaukstu saskaršanās vienai ar otru pēc Gröninga teiktā rada dzīvības strāvojuma īssavienojumu ķermeņa augšdaļā. Un kāju saskaršanās vai pat sakrustošana rada to pašu kaitējumu ķermeņa apakšējā daļā. Kas šādu kļūdu ieraduma kārtā dara pastāvīgi, var pat, ‘skatoties ilgākā laika posmā’, pievilkt tiešām nepatīkamas slimības.“

Novērot sajūtas savā ķermenī

Apzināto spēka uzņemšanu Bruno Grönings sauca par „Einstellen“. Cilvēks „noskaņojas“ uz Heilstrom uzņemšanu. Kur un kad tas notiek, nav svarīgi. Svarīgi ir tikai, lai viņš būtu mierīgs, izslēdz visas traucējošās domas un novēro, kas notiek viņa ķermenī. Bruno Grönings saviem klausītājiem allaž jautāja, ko viņi sajūt.

„Jums ir tikai jāveic Einstellen, lai uzņemtu vai, prezīcāk sakot, sasniegtu patieso, dievišķo sūtījumu. Kā jūs iegūsit šo sūtījumu, to Jūs redzēsit. Bet atkal un atkal man jāsaka, tas notiks tikai tad, kad Jūs savam ķermenim dāvāsit patiesu uzmanību, vērību, kas tajā notiek, un daudz mazāk tam, kas notiek ap to, bet gan viņā - Jūsu paša ķermenī.“

Katrs cilvēks var sajust Heilstrom savā ķermenī. Viens sajūt kņudināšanu, cits aukstumu vai karstumu. Trešajam pēkšņi nākas sākt kustināt rokas vai kājas, ceturtajam - purināties. Tā Heilstrom dažādiem cilvēkiem izsauc dažādas reakcijas.

„Heilstrom“

Dzīvības strāvojums no dievišķā spēka avota

Grönings kā „transformators“ starp Dievu kā „spēkstaciju“ un „spuldzīti“ cilvēku

Bruno Grönings sevi raksturoja kā garīgā spēka starpnieku, spēka, kas nāk tieši no Dieva un rada izdziedināšanu. Šo dievišķo spēku viņš sauca par „Heilstrom“.

Lai izskaidrotu Heilstrom būtību, viņš izmantoja kādu līdzību. Viņš salīdzināja Dievu ar spēkstaciju, cilvēku ar spuldzīti. Spuldzīte tikai tad var izpildīt savu uzdevumu, ja viņu sasniedz strāva no spēkstacijas. Līdzīgi arī cilvēks tikai tad var dzīvot dievišķā kārtībā, ja viņš saņem Dieva spēku. Sevi Grönings raksturoja kā „transformatoru“. Viņš pārveido bezgala augsto dievišķo enerģiju tādā veidā, ka katrs cilvēks saņem tikai tik daudz, cik viņš var uzņemt. Viņa paša spēka uzņemšanas spējas bija neierobežotas. Tā, piemēram, Rozenhaimas Trāberhofā bija iespējams, ka tūkstošiem cilvēku vienlaicīgi juta dziedinošo spēku un notika lielas masu izdziedināšanas.

Kad pārtrūka saikne starp Dievu un cilvēku

Bruno Grönings paskaidroja, ka sākotnēji pastāvēja tieša saikne starp „spēkstaciju“ Dievu un „uztvērēju“’ cilvēku. Cilvēki dzīvoja uz zemes kā Dieva bērni augstākajā vienotībā ar savu Tēvu. Taču, kolīdz viņi novērsās no Dieva, viņi „izkrita“ no dievišķās kārtības un kļuva par upuriem trūkumam un postam. Saikne starp Dievu un cilvēkiem pārtrūka. Ar laiku radās aiza, kas kļuva arvien dziļāka un kuru cilvēki paši vairs nevarēja pāriet.

Tilts pāri aizai starp Dievu un cilvēkiem uz jaunu dzīves izjūtu

Bruno Grönings piezīmē: „Un tāpēc ka cilvēks vairs nekad nevarēja nonākt atpakaļ uz dievišķā ceļa, jo tilts, kas uz to veda, bija iznīcināts, un viņš bija sarāvies par mazu nelaimes čupiņu un tā maldījās apkārt, es atkal uzbūvēju tiltu uz šo patieso, dievišķo ceļu, es to atkal uzstādīju un ja Jūs izmantosiet šo tiltu, ja Jūs iesiet pār to, Jūs nonāksit uz ceļa, uz dievišķā ceļa, kur Jums pašiem būs saikne ar lielo, vienīgo, dievišķo darbu, kur Jūs saņemat patieso, īsteno dzīvības strāvojumu, lai tad tālāk labi un, vispirmām kārtām, veselībā varētu vadīt savu dzīvi.“

„Un kurš iet pāri šim tiltam un iet tālāk pa dievišķo ceļu, tas saņems pavisam citu sajūtu, tas būs izbrīnīts par visu, kas tur ir, ko viņš šeit vēl līdz šim nevarēja apjaust. Tur Jūs patiešām saņemsit savienojumu ar lielo, dievišķo darbu.“

Kurš seko Bruno Gröninga mācībai un atveras dievišķajam spēkam, sajutīs Heilstrom savā ķermenī. Viņā ienāks pilnīgi jauna dzīves izjūta: sāpes, rūpes un trūkums izzudīs, to vietā nāks veselība, harmonija un prieks. Viņš sapratīs, ka Dievs nesēž tronī kā bezsirdīgs tiesnesis augstu virs zvaigznēm, bet gan kā mīlošs Tēvs ir pie cilvēkiem un grib tiem palīdzēt. Aiza ir pārvarēta. Cilvēks atkal var piedzīvot savu sākotnējo stāvokli.

Lielais pagrieziens

Nošķirties no slimības un ticēt veselībai

Domās saistīties ar slimību nozīmē turēt to sev klāt

Atkal un atkal Bruno Grönings aicināja cilvēkus uz „lielo pagriezienu“. Viņš atgādināja tiem ticību labajam īstenot darbos un atbrīvoties no sliktiem ieradumiem.

Vispirmām kārtām viņš mudināja cilvēkus nedomāt par slimību. Viņš vienmēr pasvītroja, ka slimība nāk no ļaunā un ir ļaunais. Nodarboties ar to nozīmē nodarboties ar ļauno. Tas kavē dziedināšanas norisi un var to pat darīt neiespējamu. „Kurš noņemas ar slimību, tas tur to sev klāt un nosprosto ceļu dievišķajam spēkam.“

Cilvēkam ir jānošķiras no slimības, nav jāuzlūko tā kā savs īpašums, bet gan kā ļaunums. „Slimība nepiederas pie cilvēka!“

Atdot slimību Bruno Gröningam

Bruno Grönings piedāvāja cilvēkiem paņemt no tiem slimības: „Atdodiet man savas slimības un rūpes! Jūs vieni ar to netiksiet galā. Es tās nesīšu Jūsu vietā. Bet atdodiet man tās brīvprātīgi, jo es nezogu!“

„Ja Jūs palaižat vaļā slimību, ka es to Jums varu noņemt, ir labi; ja Jūs pie tās turaties, tad es arī nedrīkstu neko darīt. Septītais bauslis to aizliedz: ‘Tev nebūs zagt!’ Ja es cilvēkiem ar varu noņemtu slimību, es grēkotu. Es nedrīkstu zagt! Kurš savu slimību mīl, tas tur to ciet; kurš var to aizmirst, tam es to paņemu, ja tas man to atdod ne tikai domās, bet arī patiesi. Jums jāieklausās manos vārdos! Es negribu Jūs ietekmēt. Ja Jūs man atdodat slimību, tad es paņemšu no Jums visas ciešanas!“

Vispirms cilvēkam jāveic iekšējs pagrieziens

To, par cik svarīgu Bruno Grönings uzskatīja cilvēka attieksmes izmaiņas, atklāj šāds citāts no Kurta Tramplera (izdziedinātais, kādu laiku Bruno Gröninga līdzstrādnieks, žurnālists un grāmatu autors) grāmatas Lielais pagrieziens: „Arī privātās sarunās es bieži dzirdēju no Gröninga ciešu apgalvojumu, ka viņam ir atbildība Dieva priekšā ‘izdziedināšanu caur dievišķo spēku’ īstenot tikai tiem cietējiem, kuri vismaz grib dzīvot pēc dievišķā likuma, bet ne tiem, kuri nav gatavi atteikties no ļaunā. „Es varētu“, viņš teica, „arī īstenot masu izdziedināšanu, pasakot: Visi slimie noteiktā pilsētā vai valstī, kļūstiet veseli! Bet vai ar to nebūtu vairāk zaudēts nekā iegūts? Vai sliktie slimo vidū caur to būtu gatavi mainīt savus ceļus? Vai viņi tikai ļaunprātīgi neizmantotu atkal atgūto veselību? Nē! Vispirms cilvēkam jāmaina sava iekšējā attieksme, vispirms viņam jābūt gatavam izraut no sevis velnišķīgo un atrast ceļu pie Dieva. Tikai tad viņš ir tā vērts, lai tiktu izdziedināts.“

Sākotnēji cilvēks nebija slims

Sekojošie Bruno Gröninga vārdi izskaidro šo izteikumu un atklāj slimību rašanās cēloni:

„Kā vispār nonāca pie tā, ka cilvēks kļuva slims? Sākotnējais cilvēks nebija slims. Cilvēki kļuva slikti, arvien sliktāki no paaudzes uz paaudzi. Šis ļaunums eskalējās tik ļoti, ka drīz vairs teju nebūs iespējams dzīvot. Ķildas un strīdi pat ģimenēs, vairāk kara nekā miera tautu starpā! Rūpes atnesa dvēseliskās ciešanas cilvēcei, un tās laida tik dziļas saknes, ka cilvēkiem nācās kļūt slimiem. Viens uzkrauj savu dvēselisko grūtumu otram. Cilvēki ir sabojāti ar nepareizu audzināšanu, tie ir attālinājušies no dabiskā, daudzi ir zaudējuši ticību Dievam. Bet kurš noiet no dievišķā ceļa, tas aiziet arī no savas veselības.“

Ja cilvēks caur Bruno Gröningu grib atkal atgūt veselību, viņam jābūt gatavam nomest „nekrietnību“. Viņam jāpagriež mugura tam, kas ir slikts, slimībai, jāšķiras no tās un vairs nav jādomā: „mana astma, mans reimatisms utt.“ Tas ne vienmēr ir viegli. Tas prasa iekšējas pārmaiņas. Cilvēkam pamatos ir jāizmaina sava domāšana. Viņš nedrīkst, kā ierasts, ticēt slimībai, bet gan veselībai. Viņam jāuzņem sevī ticība, ka pat nedziedināmas slimības ir izdziedināmas.

„Ar prātu mani nevar saprast“

Ko tik Bruno Grönings negaidīja no palīdzības meklētājiem! Vai katrs loģisks prāts necenšas pretoties šādam aicinājumam? Kā gan reimatisma deformētas locītavas var atkal mainīties un kļūt kārtībā esošas, kā paralizēti locekļi var atkal kļūt darboties spējīgi? Kā gan tas var būt iespējams - atdot Bruno Gröningam slimības, ja viņš neveic pat ne vismazāko terapiju, jā, pat neraksturojot viņam ciešanas? Vai gan tas nav apvainojums ikvienam skaidri domājošam cilvēkam?

Tās tiešām ir lielas pārmaiņas, ko Bruno Grönings sagaida no cilvēkiem, tas taču nozīmē nolikt malā katru zinātnisku, uz saprātu orientētu domāšanu un uzņemt sevī ticību kam augstākam. Viņa mācība balstās uz pilnīgi citiem pamatiem salīdzinājumā ar šodien ierasto, materiālistiskajam laika garam atbilstošo saprāta domāšanu. Tādēļ viņš bieži teica: „Ar prātu mani noteikti nevar saprast.“

Slimību cēlonis

Ja trūkst savienojuma ar dievišķā spēka avotu

Slimība nav nejaušība

Daudzi cilvēki šodien dzīvo pārliecībā, ka slimība ir kaut kas nejaušs, kas pēkšņi parādās un skar cilvēku kā no zilām debesīm. Bruno Grönings turpretī teica: „Jo tālāk cilvēks aiziet no Dieva, apzināti vai neapzināti, jo mazāk dzīvības ir viņa ķermenī, un viņa orgāni vairs nefunkcionē tā, kā tiem vajadzētu. Viņš vairs nevar iet caur dzīvi pilns spēka. Viņš ir aizgājis prom no šī spēka avota. Viņš, galu galā, ir zaudējis savienojumu ar lielo, dievišķo spēka avotu. Viņš vairs nevarēja uzņemt sevī Dieva spēku. Un tā nu viņš, viņa ķermenis kļuva par vraku.“

Starp Dievu un cilvēkiem radās liela aiza

Kā cilvēks var atkal atgūt veselību, Bruno Grönings apraksta sekojoši: „Dievs ir radījis cilvēku skaistu, labu un veselu. Un Viņš tādu viņu arī grib. Sākotnēji cilvēkiem bija pilnīga saikne ar Dievu, bija tikai mīlestība, harmonija un veselība, viss bija viens. Bet kad pirmais cilvēks ieklausījās ļaunā balsī, kas runāja ārpus šīs vienotības, un izdarīja tā teikto, šis savienojums pārtrūka, un kopš tā laika Dievs ir šeit un cilvēks tur. Starp Dievu un cilvēkiem radās liela aiza. Tur nav savienojuma. Cilvēks - palicis pats par sevi - var lūgties un būt ticīgs, bet tam vienmēr viņa dzīves ceļa laikā centīsies uzbrukt ļaunais un noraut dziļumā. Jūs savā dzīves ceļā esat te nonākuši, te, lejā. Jūs piedzīvojat nelaimi, sāpes, nedziedināmas ciešanas. Es saku Jums: neejiet vēl dziļāk, bet gan - es aicinu Jūs uz lielo pagriezienu! Ejiet augšup, un pāri aizai es būvēju tiltu! Ejiet no ciešanu ceļa uz dievišķo ceļu! Uz tā nav nelaimes, nav sāpju, nav nedziedināma - uz tā viss ir labi. Šis ceļš ved atpakaļ pie Dieva!“

Bruno Gröninga mācība

Palīdzība un dziedināšana garīgā ceļā

Bruno Gröninga mācība atklāj garīgu spēku ietekmi uz cilvēkiem. Šo spēku ietekme ir lielāka, nekā uzskata lielākā daļa cilvēku.

Cilvēks kā „baterija“- lai varētu izpildīt savus uzdevumus, tam vienmēr jāuzņem jauna dzīves enerģija

Bruno Grönings cilvēku salīdzina ar bateriju. Ikdienas dzīvē katrs patērē spēku. Taču vajadzīgā jaunā dzīves enerģija bieži vairs netiek pietiekami uzņemta. Gluži tāpat kā tukša baterija nav spējīga strādāt, arī ķermenis bez enerģijas nevar veikt savus uzdevumus. Sekas ir nogurums, nervozitāte, bailes un galu galā slimība.

Bruno Gröninga mācība paskaidro to, kā cilvēks var uzņemt jaunu enerģiju. Ticība labajam ir svarīgs priekšnosacījums, gluži tāpat kā griba kļūt veselam. Cilvēku visapkārt ietver dziedinoši viļņi, kurus tam ir tikai jāuzņem. Saskaņā ar Bruno Gröninga teikto, nav nedziedināmu slimību, ko apstiprina ārstu pārbaudītie panākumu apraksti. Šīs izdziedināšanas notiek garīgā ceļā un tādējādi nav atkarīgas no Bruno Gröninga fiziskās klātbūtnes.

Kā cilvēks vislabāk var uzņemt Heilstrom

Lai uzņemtu šo Heilstrom, palīdzības meklētājs sēž ar atvērtām plaukstām. Rokas un kājas nav sakrustotas, lai netraucētu Heilstrom plūšanu. Domas par slimību un rūpēm darbojas kā traucējošas, turpretī domas par kaut ko skaistu palīdz.

Kad Heilstrom plūst cauri ķermenim, tas uzduras orgāniem, kuru darbība ir traucēta slimības dēļ, un sāk tur savu attīrošo iedarbību. Tad var rasties sāpes, kas liecina par ķermeņa attīrīšanu. Tā kā slimība pēc savas būtības nav no Dieva gribēta, tā tiek pakāpeniski uzveikta. Atsevišķos gadījumos tas var notikt arī spontāni. Šeit ir svarīgi, lai cilvēks domās vairs nav nodarbināts ar slimību, bet gan tic tam, ka Dievam nav neviena „nedziedināma“.

Lai arī turpmāk paliktu veseli, Bruno Gröninga draugi ik dienas veic Einstellen, lai uzņemtu Heilstrom. Vesels ķermenis rada pamatu dzīvei saskaņā ar sevi pašu, ar līdzcilvēkiem un dabu.

Bruno Grönings atstāj cilvēkiem mācību

Bruno Gröninga mācības mērķis ir darīt katru par cilvēku, pilnu dzīvesprieka, kurš ir brīvs no fiziskiem un dvēseliskiem traucējumiem.

Par to Bruno Grönings ir teicis: „Šī mana mācība ir vārdos izteikta dzīves gudrība, pēc kuras dzīvo jau daudzi mani draugi un caur to guvuši panākumus. Šīs mācības pieņemšana tiem ir atnesusi pilnīgu iekšēju transformāciju, kas daudzos gadījumos veda pie panākumiem veselībā.“

Photo gallery

Photos from Bruno Gröning’s life

Quotations

Core statements from lectures of Bruno Gröning

Statements about Bruno Gröning

Prominent figures comment on Gröning

Eye witness Mrs. Anni Ebner von Eschenbach

"As though the physician had to get used to seeing his wife healthy again"

For some time during the years 1950-51, Bruno Gröning held lectures in the Weikersheim boarding house in Graefelfing. Anni Ebner von Eschenbach had attended some of these lectures and recorded several events in writing. Here is an example:

"Once a young woman was wheeled in in a wheel-chair, her face white as snow. During the lecture she lost consciousness and looked as though she was dead. Bruno Gröning gave her a short glance and calmed down the attendees who were distressed, particularly her husband at her side.

After barely half an hour she woke up, stretched and, rosy-cheeked, got out of the wheel-chair and went towards Gröning. She still walked a little unsteadily, but with shining eyes, radiant with happiness and astonishment.

‘It is nice, dear lady, when one can stand again on one’s own feet and when one’s little heart is beating normally again! But don’t make up for the lost years all at once – guide the body slowly back to doing its duties.’

As the woman wanted to thank Gröning, he stated, ‘Thank God! I am only his little helper; prove now, that you are a true child of God!’

The man who had brought her in stood up and said in an emotional voice, ‘Mr. Gröning, I am her husband and a doctor. For me, my wife was incurable, even though I had tried everything. She still had only one wish: to visit you. I was convinced that she would die on the journey here, for her heart had been so severely burdened, that every movement could threaten her life. I am shaken by this miracle and can hardly believe it!’

Crying with joy, he wheeled the empty wheel-chair out of the room and took a seat with his wife, as they participated in the following two-hour lecture. He glanced often at his wife, as though he had to get used to seeing his wife healthy and happy again."

Eye witness G. Clausen

Liberation from leg pain that had lasted many years

In the 1950’s, I used to live near the Uetersen air base. One day Bruno Gröning walked past our window, and my children drew my attention to him. We knew Mr. Gröning from the newspaper. When I saw him at the window, I thought to myself, "Where is he going?'' When I saw him going into my neighbour's home, I ran over to her and knocked on the door. I learned that my neighbor was Bruno Gröning`s sister. I was invited into the kitchen and allowed to take a seat at the table opposite Bruno Gröning. His sister sat between us at the long side of the table. Bruno Gröning told me to sit comfortably, not to cross my arms and legs, and to pay attention to what I was feeling. He said to me, 'Take in as much of the healing stream as you can.' And then I felt, to my astonishment – for he was sitting at the other end of the table from me – a sort of breeze in the palms of my hands, as if somebody was gently blowing into them; I am prepared to swear to this. And then suddenly and unexpectedly, his sister felt pains in her leg and cried out, "Ow, ow, ow!"

And I was thinking, "But that is my pain, which has always tortured me." For years it had felt to me as if my leg did not belong to me, as if it was only glued on. No medical treatment had been able to relieve me of this condition.

I called out loudly, “But those are my pains! I have them all the time!" Bruno Gröning only said one word: 'Had!' At that moment the pain left his sister, and my leg felt totally normal again. I was free, without pain; my leg belonged to me again, and from that moment I no longer had a limp. I was healed and have remained so.

Bruno Gröning did not ask for money. On the contrary, he gave me a sheet of tin foil, with "God's blessing wherever you go" written on it. The visit lasted half an hour. Afterwards I walked back to my home, completely healed."

Eyewitness Gottfried Kalz

"The news ‘She can walk!’ spreads like wild fire"

The mother of my colleague had been wheel-chair bound for 25 years. When the conversation turned to Bruno Gröning, I said to her, ‘Try it, let the man come...’ That was, I believe, in 1956. They got in touch with Bruno Gröning, and he promised to come and see them one morning.

When Bruno Gröning arrived, several friends of the family were there, because they were curious to see what was going to happen. Old Mrs. W. was taken out of her bed and put into the wheel-chair in the living room, opposite where Bruno Gröning was sitting. Nobody was allowed to stay in the room. Everybody had to leave.

Old Mrs. W. and Mr. Gröning were left alone. All agog, we were listening outside the living room door, hoping to hear something. Suddenly we heard Bruno Gröning saying loudly and clearly, 'Get up and walk...' I can swear that the old lady could not walk one single step before! When we heard these words, nothing could keep us behind the door any longer. We threw it open and saw that old Mrs. W. could now walk. My colleague's wife wanted to give her mother-in-law a helping hand, but Bruno Gröning told her that Mrs. W. could walk by herself. She really got up and walked freely, without help, all by herself! We all had tears in our eyes. It was hard to believe, but we had seen and witnessed it with our own eyes.

Bruno Gröning had neither hypnotized old Mrs. W., nor touched her. He had only looked her firmly in the eye, and had said, 'Stand up!' And lo and behold, she got up and walked.

It made me think, ‘Could it be that there really is a God?’ There was not a single person in the room who was not crying for joy. It was simply a deeply moving experience. And then Bruno Gröning said, 'You can walk now.'

Mrs. W. was the talk of the town. It was a sensation. The news spread like wildfire. She can walk! Within a very short time, approximately 200 people had gathered, wanting to see Mrs. W. walk. She walked up and down the street to show the people.

Bruno Gröning did not ask for payment for coming. I can only report good things about him; he had a very special charisma. Mrs. W.’s healing has lasted.

Eyewitness Christa Hinz

War invalid jumps over a paddock fence

"I heard about Bruno Gröning’s work at the Traberhof from an acquaintance. After that, I also drove over there for two days. There were at least ten to twenty thousand people on the property when I arrived. Bruno Gröning was not to be seen. We waited for him for hours.

Then he arrived and spoke to the people from a balcony. I felt an electrifying, vibrant tingling in my whole body. Other people were also moving noticeably: their limbs seemed to be flying around. I would never have believed that something like this was possible if I hadn’t experienced it myself. A woman began to shout, ‘I don’t need a walking stick any longer! I can walk again.’

Although the crowd was very dense, I managed to make my way through it, because I was so interested in what was happening.

Red Cross workers were helping a man to his feet from a primitive stretcher of wooden boards. He lifted his hands, looking for help. Sweat was running off him in streams. I asked him what was wrong with him and he said, ‘I am a war invalid.’ Later this man was able to leave his stretcher.

Then I saw a crying grandfather with his eight-year-old grandson. The boy had not been able to walk. They had cobbled together a little wagon from simple wooden boards to bring the boy to Bruno Gröning here at the Traberhof. Now, in tears, the old man told me that the boy could walk again.

Nearby, a man jumped over a fence and I said to him, ‘Well, you’re in the wrong place here.’ He replied, ‘Last Sunday I was crippled and was dragging myself around on crutches.’ Five days later this man was jumping over fences! He beamed with happiness and showed me his war invalid ID card.

I also met an old man sitting in a wheelchair. He had lost his healing. People had told him that his healing would not last and that Gröning was a charlatan. He had believed their words.

The place was full of people day and night. The whole time I was at the Traberhof I was not hungry. There was no hysteria among the masses. They all hoped and believed that they would regain their health. When I saw these people lying on stretchers and propped on their crutches, I was so inwardly moved, that I could not talk and could barely look at them.

I think Bruno Gröning had a very special bond with God. I regretted that I was not able to encounter him more often. Today I still often think about what I experienced.”

Eyewitness Report

Healing from constipation and embolism. “That event was the talk of the town”

At the same time that people were waiting for help at the Wilhelmsplatz, events like the following were taking place elsewhere.

Doctors had given up on the mother of our eye-witness. She had had no bowel movement for six weeks. Enemas and laxatives had no effect. She also had an embolism.

Eye-witness: “We, all the family members, were at our wits’ end. We grasped at every straw that could help our mother. This was the situation when we heard that Bruno Gröning was here in Herford with a very sick person in Wittekind Street. I went there. There were already twenty other people, all of them seeking help. When Bruno Gröning came out to greet us, he said to me, ‘Wait for me in the kitchen. This evening I’ll go with you to your mother.’ I don’t know how he knew that I had come because of my mother. I had said nothing to him.

While waiting in the kitchen, I witnessed the following scene: A mother arrived with her child who had terrible whooping cough. We had already heard this dreadful whooping from afar. The child and the mother were led into the kitchen. Bruno Gröning stroked the child’s hair tenderly. Turning to the mother, he said, ‘Pay attention to your child. In a quarter of an hour she will vomit yellow mucus.’ Then he left the kitchen to attend to the other people. Suddenly the child began to retch. I just managed to pick her up and hold her over the coal box before she vomited. I had never seen such an attack of vomiting in my life. Later Bruno Gröning said to the mother, ‘Your child is healthy…’ She left, and the girl did not cough again.

At midnight we drove to see my mother in Bielefeld. While we were on our way, Bruno Gröning said that I should not worry, as the healing power comes from God. A human being must believe in the Good. Furthermore, Bruno Gröning told me that he was already now, during our trip in the car, attending to my mother; indeed, he was spiritually focusing on her.

When we entered my mother’s bedroom, Bruno Gröning sat down on her bed. To my great joy, I saw that her eyes were already noticeably clearer. Her stomach, however, was swollen like a barrel. Bruno Gröning then spoke to her, and I could see how the joy of life flowed back into my mother. Her heart opened to Bruno Gröning; she believed in him. He asked for a glass of water for my mother and said that it would do her good. I fetched fresh water from the pump in the yard, and my mother drank it. Bruno Gröning then turned to my father and said, ‘Pay attention to the stools and urine of your wife. You will be amazed how everything is loosening up inside and at what will come out.’ My father asked Bruno Gröning what he should pay him. Bruno Gröning simply said, ‘We should thank God, and write a letter of appreciation outlining what we have experienced.’

The next day my mother’s stomach started to rumble. Father said that the stools she passed filled seven pans. Two days later my mother got out of bed, completely healed. From that moment, her ulcerated legs and varicose veins were also completely healed, without any medical attention. Her doctor was speechless. This event was the main topic of conversation in our village.

When I looked Bruno Gröning in the eyes, I knew. Here is a true believer! His personal charisma was unique. If anyone had told me about such an experience before, I would have thought, ‘Come on, you’re crazy!’ But you have to experience it for yourself to be able to believe it. This event was a unique experience for me.”

Eyewitness L. Schlüter

Healing from deafness, blindness, paralysis, in Herford. Gröning's energy said more than a thousand words

Herford, a town in Westphalia, was where Bruno Gröning’s work began on a large scale, and where the press issued the first reports of what was happening there. Thousands of people seeking help came from near and far to experience healing. Among the crowds stood Mrs. Schlüter and her blind mother-in law. The latter was physically very weak and always needed help with her daily washing and getting dressed.

Mrs. Schlüter reported as follows: “I learned about the many healings from a magazine. The pictures showed what was happening in Herford, and I said to myself, you must go there with your mother-in-law!

Packed like sardines in a tin, we stood among all these people in front of house number 7 in Wilhelmplatz. On our right there were around 30 people in their wheelchairs. We all waited and waited. Nobody spoke. Everyone was in suspense and kept looking up to the balcony where Bruno Gröning was to appear. It was already very late in the evening when somebody came out on the balcony to pacify us. He said Bruno Gröning was still busy with other people needing help. ‘Be patient! Bruno Gröning will definitely come!’ And so we waited. Three days and three nights.

Suddenly Bruno Gröning was there, and everyone was overjoyed. He began to speak, telling us that we all needed help and healing and God was the greatest doctor for all mankind. Then he called on the paralyzed people to get up from their wheelchairs. ‘You can walk! Get up!’ Nobody moved. Again he encouraged them to have faith in God and stand up. ‘Just believe that you can do it; stand up!’ Then, one after the other, they stood up. They could walk! Nobody could believe what they saw. We were all speechless. People began to cry when they saw it.

Then Bruno Gröning said, 'I would like everyone who is blind and deaf-mute to come to the front door of the house.’ So we went there and he spoke to these people, also to my mother-in-law. He took a two-year-old girl from her mother’s arms. She was deaf-mute. Mr. Gröning stroked the child and spoke to her. Then he held a tuning-fork to the child’s ear. She turned her head towards it. It was quite obvious that the child could now hear. Another child recovered his sight. These were the most moving scenes I’ve ever seen in my life.

Later we went home. My mother-in-law had recovered her sight to the extent that she could move freely around her house on her own. Her general condition also improved, and she no longer needed the daily help with dressing and washing that she’d had to have before.

Bruno Gröning was simply dressed, like everyone else, but he radiated love like nobody else. One could trust him immediately. His energy said more than a thousand words.”

Witness E. Süffert

Healing of asthma in Munich

"A neighbor introduced me to Mr. Gröning in Munich. She knew that I had suffered serious asthma attacks for 14 years, and that my courage to face life had often faltered.

I was charmingly received. Bruno Gröning sat behind a desk, and I sat opposite him. Neither of us crossed our arms or legs. He asked me to breathe quietly and deeply. He did the same, which struck me as very funny, and I wanted to laugh. In...out...in...out. Then I felt heat in my legs. Mr. Gröning said that my recent operation had healed well. I had not mentioned one word about that to him. He explained to me that he felt everything in himself, and this was how he knew. He knew about my previous infectious jaundice, that I often had to get up at night to pass water and sometimes had no bowel movement for days. He knew simply everything, and then I was less inclined to laugh. He asked me to continue the breathing exercise. Then a bad attack suddenly started and I felt as though a heavy rock was lying on me. Mr. Gröning was breathing as loudly as I was. Suddenly, just as I felt that my air supply was being cut off, I had the sensation that energy was streaming through my body, from my head to my stomach. After this, I was able to breathe freely and deeply. That night I slept so quietly that my husband woke me to make sure I was still alive. Previously, I had spent the night sitting, rather than lying in bed, and my breathing sounded like an express train pulling into Munich station.

I experienced Bruno Gröning as a very spiritual person. I felt there was a spiritual bond between us. He gave me three small tin foil discs, which I was to place on my chest and stomach, and he said I would then be able to breathe freely. I did this, and since then I have never had another attack.”

Eyewitness H. Steurer

Bruno Gröning helps a war veteran

Bruno Gröning often traveled by train to people seeking help, and the following occurred on one of these journeys.

H. Steurer: “The train in which Bruno Gröning was traveling arrived at Innsbruck station, where it was making only a short stop. Bruno Gröning pulled down the window of his compartment and looked out. I happened to be standing on the platform, and I was in great pain.

I had read in the paper about his work among suffering people. Now, there he was, looking out of the train window. I went over to him and asked him please to help me, as I was in great pain. He got up and went to the back of his compartment, then came back and handed me a tin foil ball through the window. He told me to lay the ball against the parts of my body that pained me, and that I should pray. Then his train began to move.

My pains were caused by a mine explosion and resulting splinter injuries. I had lost my right eye and an arm. I followed Bruno Gröning’s advice at once and held the ball close to my body. In a very short time the pains were gone and never recurred. From the very first moment, Mr. Gröning made a particular and wonderful impression on me. I had the feeling that here was a person who could really help. He did not ask for payment for the ball. He just helped me selflessly.”