Traberhofa - cilvēku pūļi Rozenhaimā

Līdz pat 30 000 palīdzības meklētāju 1949. gada septembrī ik dienas pulcējas pie Gröninga

Pēc Haidelbergas pētījumu noslēguma 1949. gada augustā Bruno Grönings devās uz Dienvidvāciju. Viņš gribēja izvairīties no kņadas, kas bija sacelta saistībā ar viņa personību, un pārcēlās uz privātu īpašumu Rozenhaimā netālu no Minhenes. Sākumā viņa uzturēšanos tur izdevās paturēt slepenībā. Taču pēc tam, kad pirmie laikraksti ziņoja par viņa ierašanos Bavārijā, sāka plūst milzīgi cilvēku pūļi.

Līdz pat 30 000 cilvēku ik dienas devās uz Rozenhaimas Trāberhofu. Par to stāstīja presē, radio un iknedēļas ziņu programmā. Tika pat uzņemta kinofilma ar nosaukumu „Grönings“, kurā bija dokumentēti notikumi saistībā ar viņu.

Bībeliskas ainas

Laikraksts Zeitungsblitz otrajā septembra nedēļā īpašā speciālizlaidumā rakstīja: „Pa to laiku bija sapulcējušies vairāk kā desmit tūkstoši cilvēku, kuri jau stundām svelošā karstumā gaidīja lielo mirkli. Tad Grönings iznāca uz balkona, uzrunāja cilvēku pūli un izstrāvoja savu dziedinošo spēku. Cieši viens pie otra saspiedušies stāvēja cilvēki, lai jo pilnīgāk saņemtu viņa ‚dziedinošo strāvojumu‘. Jau sākās vissmagāk slimo reakcijas viņu ratiņkrēslos un sēdekļos, arī atsevišķi perifērijā stāvošo reakcijas. Atkal pusaklie sāka redzēt, tie, kas līdz tam nespēja staigāt, atkal varēja piecelties, paralizētie atkal spēja kustināt savus stīvos locekļus. Tūkstošiem cilvēku stāstīja par pastiprinātām sāpēm slimajās ķermeņa vietās, par vilkšanu, durstīšanu un kņudināšanu, par neaprakstāma ‚viegluma‘ sajūtu vai arī pēkšņi pazudušajām galvassāpēm.“

Ne tikai Trāberhofā norisinājās šādas bībeliskas ainas. It visur, kur vien Grönings parādījās, viņu tūdaļ pat ieskāva neskaitāmu slimo pūlis. Anita Hēne savā grāmatā Garīgie dziednieki šodien apraksta notiekošo ap Gröningu: „Kad Grönings vēl tikai pieteica savu ierašanos, jau iesākās svētceļojumi. Tipiskas bija ainas, kā žurnālists Rūdolfs Špics vienā Gröninga apmeklējuma laikā 1949. gada septembrī Minhenē bija novērojis:

‚Pulksten 19.00 tūkstošiem cilvēku stāvēja Saules ielā (Sonnenstraße). Pulksten 22:30 viņi joprojām stāvēja. Es esmu pieredzējis daudz piecos kara gados, bet nekad vēl nebiju tā satricināts kā šajās četrās stundās, kurās sēdēju iepretim Bruno Gröningam un pieredzēju briesmīgu posta un ciešanu parādi. Epileptiķi, aklie un paralizētie uz kruķiem spiedās pie viņa. Mātes sniedza Gröningam pretī savus paralizētos bērnus. Bija tādi, kas zaudēja samaņu, izskanēja kliedzieni, lūdzoši saucieni pēc palīdzības, vēlmes, nopūtas.‘ “

Varas iestādes atzīst labo gribu

Anita Hēne citē žurnālistu Rūdolfu Špicu: „‚Slimos uz nestuvēm, paralizētos, milzīgu cilvēku pūli novēroja vēl viens Minhenes žurnālists, Dr. Kurts Tramplers, arī Trāberhofā pie Rozenhaimas, kur Bruno Grönings toreiz dzīvoja. Tramplers ieradās kā reportieris no iknedēļas laikraksta Münchner Allgemeine – ļoti nosvērts žurnālists, kurš uzņēma tikai to, ko pats redzēja un dzirdēja: ‚Mēs tagad dzirdam no balkona nākošu balsi, kas nav Gröninga balss, un steigšanos pie loga. Minhenes policijas prezidents Pitcers uzrunā sapulcējušos. Viņš stāsta, ka išiasa kaite, kas viņu jau gadiem mocījusi, Gröninga klātbūtnē ir samazinājusies. Pitcers noteikti nav no cilvēkiem, kas sliecas uz hipersensibliem priekšstatiem, bet to, ko viņš sevī ir novērojis, to viņš var apliecināt. Tagad viņš publiski atzīst Gröningu, un CSU politiķis Hāgens seko viņam ar līdzīgu paziņojumu.‘ “

Arī Bavārijas varas iestādes bija noskaņotas labvēlīgi pret Bruno Gröningu. Dienas laikraksts Münchner Merkur 1949. gada 7. septembrī rakstā ar virsrakstu „Labvēlīgi pret Gröningu“ ziņoja: „Ministru prezidents Dr. Ehards pirmdien preses konferencē paziņoja, ka tik ‚sevišķas parādības‘ kā Bruno Grönings darbībai nevar ļaut tikt apturētai paragrāfu dēļ. Viņa skatījumā Gröninga darbības atļaujai Bavārijā nepastāv nekādi būtiski šķēršļi.

Bavārijas iekšlietu ministrija presē paziņo: Bruno Gröninga sākotnējā dziedināšanas spējas pārbaude ir parādījusi, ka tā var tikt aplūkota kā brīva darbība aiz mīlestības un šajos rāmjos tai nav vajadzīga nekāda atļauja saistībā ar likumu par dziedniekiem.“

No reputācijas nomelnošanas uz izdziedināšanu medicīnisku dokumentēšanu

Traberhofā tika sacelta liela ažiotāža saistībā ar Gröningu. Atradās daudz veiklu darboņu, kuri no viņa spējām gribēja saraust naudu. Tie radīja kaitējumu viņa slavai un reputācijai un tādējādi izraisīja varas iestāžu distancēšanos. Kad apstākļi kļuva neizturami, Grönings atgriezās atpakaļ Bavārijas kalnos.

„Gröninga fenomens“ un zinātne

Medicīnisks pētījums Haidelbergā sola rakstisku recenziju

Šajā Herfordas laikā laikraksta Revue medicīnas jomā darbojošies līdzstrādnieki sāka pārbaudīt Gröninga dziedināšanas panākumus. Marburgas psihologs un medicīnas profesors Dr. H. G. Fišers kopā ar speciālkorespondentu grupu devās uz Herfordu. Tur viņš iztaujāja izdziedinātos. Pārsteigtam viņam nācās secināt, ka Gröninga „metodei“ tiešām bija panākumi. Pēc tam Revue nolēma sniegt savu ieguldījumu „Gröninga fenomena“ zinātniskā izskaidrojumā. Haidelbergas universitātes klīnikā vajadzēja tikt izpētītai „brīnumdaktera“ „dziedināšanas metodei“.

Bruno Grönings piekrita Fišera priekšlikumiem, jo labvēlīga rezultāta gadījumā viņam tiktu sniegta pozitīva recenzija.

Izdziedināšanas ārstu acu priekšā - „Bruno Grönings nav šarlatāns“

27. jūlijā tika uzsākti pētījumi. Personas, pie kurām Bruno vajadzēja pierādīt savas spējas, tika izraudzītas no to slimnieku loka, kuras bija vērsušās pie viņa vairāk nekā 80 000 vēstuļu ar lūgumiem pēc palīdzības. Tām klāt nāca daži pacienti no Lūdolfa Krēla klīnikas Haidelbergā. Visi tika rūpīgi izmeklēti, un tika noteiktas skaidras diagnozes. Pēc tam viņi nonāca pie Gröninga, kurš pielietoja pie viņiem „savu metodi“. Ārsti bija pastāvīgi klātesoši. Viņi kļuva liecinieki tam, kā pazuda slimības, daļā gadījumu spontāni. Klīnikā veiktie pēcizmeklējumi apstiprināja izdziedināšanas. Pat nedziedināmas kaites kā Behtereva saslimšana tika izdziedinātas.

Vienā no Revue publicētajām ievadrecenzijām profesors Dr. Fišers skaidroja, ka Bruno Grönings nav šarlatāns, bet gan no dabas apdāvināts dvēseļu ārsts. Ar to viņš „Gröninga fenomenu“ centās izskaidrot no sava skatpunkta, īsti taisnīgi pret viņu tomēr neattiecoties.

Grönings atsakās no profitēšanas

Galīgajai recenzijai vajadzēja parādīties pēc visu rezultātu izvērtēšanas. Bruno Gröningam tika apgalvots, ka ceļš turpmākai darbībai būs galīgi atbrīvots. Starplaikā profesoru Fišera un Veiczēkera (kura aizgādībā bija viss pasākums) kungi vērsās pie Bruno Gröninga ar šādu priekšlikumu: viņi gribēja izveidot dziedinātavas, kurās viņam būtu jāsadarbojas ar ārstiem. Vadību un pacientu izvēli tie paturētu sev.

Uz to Bruno Grönings atbildēja: „No profesora F. puses šinī sakarībā man uzstādītie finansiālie u.c. noteikumi bija tādi, ka man tie bija nepieņemami. Protams, par to bija daudz pārrunu, arī ar kungiem, kuri šo darbu gribēja finansēt. Es nevarēju piekrist profesora F. kunga priekšlikumiem un tos noraidīju, jo: 1) man nav ne feniņa, līdz ar ko es arī nevaru uzņemties viņa priekšā jelkādas finansiālas saistības, kuras nespētu pildīt; 2) es nekad neesmu gribējis no tā visa iedzīvoties. Tādējādi man tās bija neiespējamas prasības. Bez tam es gribēju darīt tikai to, kas bija mans aicinājums: palīdzēt palīdzības meklētājiem un tādēļ būt ārstu psihoterapeitu rīcībā, bet nekad netaisīt veikalu no visas šīs lietas.“

Recenzijas izpalikšana un potenciāls konflikts ar likumu

Bruno Gröninga noraidošā nostāja lika profesoriem zaudēt interesi par viņu. Apsolītā recenzija nekad netika uzrakstīta. Tā vietā lai viņam darītu iespējamu brīvu darbošanos, viņa ceļā tika mesti jauni akmeņi. Pētījumu gaitā viņa„ dziedināšanas metodei“ tika piemēroti tādi apzīmējumi kā „ārstēšana“, „pacients“ utt. un tā tika vērtēta kā medicīniska darbība. Līdz ar to bija paredzams konflikts ar likumu par dziedniekiem.

1949. - sabiedrībības uzmanības degpunktā

Bruno Gröninga darbība Herfordā

Tūkstošiem slimnieku un palīdzības meklētāju plūst pie Gröninga

Deviņgadīgais Dīters Hūlsmans jau ilgāku laiku bija piesaistīts gultai. Viņš cieta no progresīvas muskuļu distrofijas, un neviens no apmeklētajiem ārstiem un profesoriem nespēja viņam palīdzēt. Pēc tam kad Bruno Grönings pieņēma zēnu, bērns atkal varēja staigāt. Inženieris Hūlsmans, pēkšņās sava dēla izdziedināšanas aizgrābts, lūdza viesi palikt. Viņš gribēja ielūgt vēl citus slimniekus, kuriem - pēc Hūlsmana vārdiem - šim „brīnumcilvēkam“ jāpalīdz.

Bruno Grönings piedāvājumu pieņēma, un ar katru dienu nāca arvien vairāk palīdzības meklētāju. Aizvien vairāk cilvēku uzzināja par brīnumainajiem notikumiem saistībā ar Gröningu. Nepagāja ilgs laiks, un viņa vārds bija katram uz mēles. Laikraksti ziņoja par „brīnumdakteri“, un britu zonā viņš kļuva par galveno sarunu tēmu. Tūkstošiem cilvēku plūda uz Vilhelma laukumu, un cilvēku masas ieskāva māju.

Manfrēds Lūtgenhorsts no laikraksta Minhenes Merkurs 1949. gada 24. jūnijā tostarp rakstīja: „Kad pulksten 10.30 priekšpusdienā es nonācu Herfordā, nelielās divstāvu mājas priekšā Vilhelma laukumā stāvēja ap tūkstoš cilvēku. Tā bija neaprakstāmu ciešanu aina. Neskaitāmi paralizētie ratiņkrēslos, vēl citi, kurus nesa viņu piederīgie, aklie, kurlmēmie, mātes ar atpalikušiem un paralizētiem bērniem, vecas sieviņas un jaunāki vīrieši tur drūzmējās un izdvesa nopūtas. Teju simts automašīnu, kravas mašīnu un omnibusu stāvēja laukumā, un visi nāca no tālienes. “

Paralīzes, kuņģa čūlas, aklums: „Gröninga kungs paskatījas uz mani, un tagad es atkal esmu pilnīgi vesels.“

Manfrēds Lūtgenhorsts turpina: „,Vai Jūs ticat, ka tiksit dziedināti?‘ jautāju slimajiem. Viņi māja ar galvu. ‚Jums būtu vajadzējis būt šeit vakar,‘ viens no viņiem man atbildēja. ‚Gröninga kungs bija Fīrsenā, Reinas apgabalā, un šeit, pagalmā, pieci paralizētie piecēlās un aizgāja veseli uz mājām. Izdziedināšana no attāluma - atrašanās šajā pagalmā padarīja viņus veselus.‘ Citi slimie to apstiprināja.

Es devos tālāk cauri cilvēku pūlim un stenografēju viņu brīnumainos stāstus. To vien pietiktu, lai uzrakstītu veselu grāmatu. Kad es aizkūpināju cigareti, kāds jauns vīrietis man līdzās teica: ‚Lūdzu, pārdodiet man vienu!‘ Viņam mugurā bija uniforma un izskatījās, ka viņš bija atgriezies no Krievijas. Es iedevu viņam cigareti. Viņš to aizdedzināja un pacilāti teica: ‚Redziet, es pats atkal varu visu darīt.‘ To sakot, viņš pakustināja savu labo roku un pirkstus, un labo kāju. ‚Vai Grönings arī Jūs izdziedināja?‘ jautāju es.‚ Jā, Krievijā mana ķermeņa labā puse tika paralizēta. Gröninga kungs paskatījās uz mani, un nu es atkal esmu pilnīgi vesels - es to vēl joprojām nespēju aptvert!‘ Laimīgs viņš kustināja savus locekļus.

Es devos tālāk pie kādas cilvēku grupas, kura bija sastājusies ap sirmu, aptuveni četrdesmitgadīgu sievieti. ‚Protams,‘ es dzirdēju viņu sakām, ‚arī mani Gröninga kungs izdziedināja. Man bija milzīga kuņģa čūla, es kļuvu arvien vājāka un vājāka un no sāpēm vairs nespēju gulēt. Pie Gröninga mēs ieradāmies divpadsmit personas. [...] Viņš mani uzlūkoja, un man bija tā, itin kā čūla gluži kā akmens nokrita zemē. Kopš tā laika man vairs nav nekādu sāpju, es arvien vairāk pieņemos svarā, un rentgena uzņēmumi, kurus man veica, viennozīmīgi rāda, ka čūla ir pazudusi.Mani izmeklēja ārstu komisija. Es varu jums teikt - viņi brīnījās!‘

Sieviete turpināja: ‚Bet tas vēl nav nekas. Iepriekšējā nedēļā šeit, pagalmā, stāvēja viens akls vīrietis. Viņš gaidīja vairākas dienas un naktis. Tā kā es bieži šeit nāku, viņš man iekrita acīs. Man bija viņa žēl, un es uzaicināju viņu ieturēties. ‚Nē,‘ viņš to noraidīja. ‚Es nedrīkstu nokavēt mirkli, kad Gröninga kungs iznāks ārā.‘ Tad es aiznesu viņam maizīti un teicu, ka parūpēšos par to, lai viņu nogādātu stacijā. ‚Man nevienu nevajag, es pats varēšu aiziet uz staciju.‘ Un tad es pieredzēju to savām acīm. Gröninga kungs atnāca, un jaunais vīrietis iesaucās: ‚Es atkal varu redzēt!‘ Patiešām, aizplīvurojums no viņa acīm bija nokritis. Viņš aprakstīja man, kādu somu es turēju rokā. Viņš teica: ‚Tur brauc viena automašīna, un šeit ir numura zīme‘, un pats atrada ceļu līdz stacijai. Visi apkārt stāvošie no prieka raudāja.“

Dziedināšanas aizliegums no varas iestāžu un ārstu puses

Nepagāja ilgs laiks, un arī varas iestādes - vispirmām kārtām jau veselības aizsardzības iestādes - ieinteresējās par to visu. Tika izveidota izmeklēšanas komisija, un Bruno Gröningam aizliedza dziedināt. Daži ietekmīgi ārsti kļuva par viņa ienaidniekiem. Viņi darīja visu, lai apturētu viņa darbību, un pieprasīja, lai Bruno ļauj zinātniski pārbaudīt savas dziedināšanas spējas. Tas, kāds nodoms slēpās aiz šī aizlieguma, kļūst skaidrs pēc iesaistīto autoritāro mediķu sekojošajiem izteikumiem: „Grönings var pierādīt, ko vien viņš grib, viņam tik un tā netiks dota dziedināšanas atļauja..“ „Ļaut Gröningam dziedināt nozīmē kaitēt ārsta profesijas godam.“ Jūnija beigās viņam nācās pamest Herfordu pavisam. Visi centieni saņemt dziedināšanas atļauju tika noraidīti.

Izglītība un izšķiroši dzīves notikumi

Sagatavošanās savai vēlākajai darbībai

Uzspiestie un aprautie mācību gadi

Pēc tam kad viņš bija apmeklējis skolu līdz piektajai klasei, Bruno Grönings uzsāka komercizglītību. To viņam tomēr pēc divarpus gadiem tēva spiediena dēļ nācās pārtraukt. Mūrniekmeistars vēlējās, lai viņa dēls arī apgūst celtniecības arodu. Viņš lika tam mācīties par namdari, bet arī šeit nenonāca līdz mācību noslēgumam. Pēckara laika saimnieciskās jukas neļāva tam nonākt tik tālu. Ceturksni gada pirms viņa mācību laika pabeigšanas firma, kurā viņš mācījās, pasūtījumu trūkuma dēļ tika slēgta. Tam sekojošajā laikā viņš iztika no visdažādākajiem darbiem. Egons Artūrs Šmits par šo laiku raksta:

„Katrs darbs, ko viņš iesāka, tam padevās.”

„Par to man visdažādākie darba kolēģi kā par īpašu iezīmi stāstīja, ka viņam katrs darbs, kuram viņš pieķērās, padevās, vienalga, vai viņš laboja pulksteņus, radioaparātus, vai strādāja par atslēdznieku. Īpaši viņam gāja pie sirds tehniski darbi. Viņš arī nekad nebaidījās veikt visprastākos un fiziski smagākos darbus. Kā ostas strādnieks viņš gluži tāpat vilka savu tauvu kā pārējie viņa biedri. Viņš neslēpa to, ka tas piederas pie viņa ceļa, kas veda viņu caur dziļumiem, lai sasniegtu augstumus. Viens sens ķīniešu sakāmvārds skan tā: ‚Kas nekad nav gājis caur dūksnāju, tas nevar kļūt par svēto.‘ Ir gana daudz bijušo darbabiedru liecību, viena no kurām sasniedza mani pavisam nesen un kurā tieši un vienkārši teikts, ka šim cilvēkam Bruno Grönings pēc kopīga darba gada ir palicis atmiņā kā labākais un krietnākais darbabiedrs, kāds viņam jelkad ir bijis.”

Laulība un likteņa triecieni ģimenes dzīvē

Divdesmit viena gada vecumā Bruno apprecējās. Taču viņa sieva neizrādīja viņam nekādu sapratni un vēlējās paturēt viņu tikai ģimenes rāmjos, uzskatot dziedināšanas par dīvainībām. Viņu 1931. un 1939. gadā dzimušie dēli Haralds un Ginters abi nomira deviņu gadu vecumā. Kaut arī jau neskaitāmi cilvēki bija piedzīvojuši izdziedināšanas caur Bruno Gröningu, Ģertrūde Gröninga neticēja vīra dziedināšanas spējām. Viņa uzticēja bērnus nevis viņam, bet ārstiem. Bet skolas medicīna nespēja palīdzēt. Abi zēni nomira slimnīcā, Haralds 1939. gadā Gdaņskā, Ginters - 1949. gadā Dilenburgā. Bruno Gröningam tie bija smagi likteņa triecieni. Pat vairākus gadus pēc tam viņa acīs parādījās asaras, kad viņš runāja par saviem dēliem.

Laiks starp abiem Pasaules kariem viņam bija kā sagatavošanās vēlākajai darbībai. Viņam nācās iziet caur rūgtām pieredzēm, lai saprastu cilvēkus visdažādākajās dzīves situācijās un justu līdzi viņu nelaimē.

Palīdzēt, nevis šaut: armijas frontē un karagūstā

Otrajā pasaules karā Bruno tika iesaukts Vērmahtā. Tur viņam radās nesaskaņas ar vadību. Bruno atteikšanās dēļ šaut uz cilvēkiem viņam tika piedraudēts ar kara tribunālu. Galu galā viņu tomēr nosūtīja uz fronti, kur Bruno tika ievainots, nonāca krievu gūstā un 1945. gada beigās kā izraidītais no dzimtenes nonāca Rietumvācijā.

Bruno Gröninga izturēšanos kara laikā vadīja viņa vēlme palīdzēt cilvēkiem. Pat frontē viņš izmantoja katru izdevību, lai iestātos par saviem biedriem vai civiliedzīvotājiem.

Kādā krievu ciematā Bruno darīja iespējamu to, ka bada nāves apdraudētie cilvēki varēja piekļūt armijas pārtikas līdzekļu krājumiem. Atrodoties karagūstā, viņš panāca saviem biedriem labāku apģērbu, pārtiku un sadzīves apstākļus. Neskaitāmiem cilvēkiem, kuri cieta no bada izraisītām tūskām, viņš palīdzēja atgūt veselību. Kara drausmās viņš nenogalināja nevienu cilvēku, bet palīdzēja neskaitāmiem.

Laulības šķiršana un veltīšanās cilvēkiem

1945. gada decembrī viņš tika atlaists no karagūsta, pārcēlās uz dzīvi Dilenburgā pie Hesenes un atveda uz šejieni savu ģimeni. Pēc tam kad nomira arī otrais dēls un Bruno sieva gribēja aizliegt viņam jelkādu palīdzēšanu cilvēkiem, viņš izšķīrās no viņas. Viņš juta pienākumu darīt pieejamu tam doto dziedinošo spēku visiem cilvēkiem. Bruno teica: „Es nepiederu atsevišķiem cilvēkiem, es piederu cilvēcei.“

1949. gada sākumā viņa ceļš aizveda uz Rūras apgabalu. Caur izdziedināto stāstiem arvien vairāk cilvēku ieinteresējās par Bruno Gröningu. Viņš devās no mājas uz māju, vienmēr turp, kur viņš bija vajadzīgs, kur slimie lūdza viņa palīdzību. Tā Bruno darbojās vietējā apkārtnē, līdz 1949. gada martā pieņēma viena Herfordas inženiera ielūgumu apmeklēt viņa dēlu.

Bērnība un jaunība

Pērts, izsmiets, nesaprasts, pieņemts – bērns, kurš ir atšķirīgs no pārējiem

Bēgšana no cietsirdīgas apkārtnes dabā: „Šeit es piedzīvoju Dievu“

Bruno Grönings piedzima 1906. gada 30. maijā Gdaņskā-Olīvā kā ceturtais bērns laulātā pāra Augusta un Margarētes Gröningu septiņu bērnu ģimenē. Viņa vecāki jau agri pamanīja sava dēla neparastumu, piemēram, tādi par tramīgiem uzskatīti dzīvnieki kā zaķi un stirnas spontāni nāca viņam klāt un bez bailēm ļāva viņam sevi noglāstīt.

Jo vairāk Bruno Grönings pieauga, jo svešāka viņam šķita viņa apkārtējā vide. Grönings stāstīja, ka dažu reizi viņš mājās tika iekaustīts zili melns. Sitieni, kā viņš teica, nesāpināja viņa ķermeni, bet viņš jutās nesaprasts.

Savas cietsirdīgās vides atgrūsts, mazais Bruno patvērās dabā. Viņu vairāk piesaistīja dzīvnieki, koki un krūmi nekā daži cilvēki. Bieži vien viņš stundām ilgi pazuda tuvējā mežā.

„Šeit es piedzīvoju Dievu. Katrā krūmā, katrā kokā, katrā dzīvniekā, jā, pat akmeņos. It visur tur es varēju stundām ilgi – laika jēdziens neeksistēja – stāvēt un domāt, un vienmēr man bija tā, itin kā visa mana iekšējā esamība paplašinājās bezgalīgumā.“

Viņš nekad neiesaistījās mežonīgajos vienaudžu kautiņos. Tādēļ viņš bieži bija nikna izsmiekla objekts un savas savādības dēļ tika sists un sodīts.

Labprāt ieraudzītās izdziedināšanas cilvēkā un dzīvniekos

Ar laiku Bruno Gröningā kļuva apjaušams tas aspekts, kurš vēlāk viņu nostādīja sabiedrības prožektoru gaismā: viņa klātbūtnē cilvēki un dzīvnieki izveseļojās. It sevišķi Pirmā pasaules kara laikā viņš bieži uzmeklēja lazaretes, kur priecājās par viņa ierašanos. Ievainotie jutās labi viņa klātbūtnē, un daudzi izveseļojās. Slimnieki arī sūtīja pēc viņa mātes ar lūgumu, lai viņa kopā ar mazo Bruno atnāktu pie viņiem. Ģimenē un paziņu lokā zēna spēja dziedināt tika labprāt pieņemta.

Tiekšanās pēc patstāvības

Bruno Grönings savā biogrāfijā raksta: „Jau bērnībā manā klātbūtnē slimi cilvēki kļuva brīvi no saviem traucējumiem, un bērni, tāpat kā pieaugušie, satraukumā vai strīdos kļuva pilnīgi mierīgi pēc dažiem maniem vārdiem. Kā bērns es arī pamanīju, ka dzīvnieki, kuri parasti skaitījās tramīgi vai arī bīstami, manā priekšā izturējās labsirdīgi un rāmi. Manas attiecības ar vecāku mājām tādēļ bija savādas un saspīlētas. Es drīz vien tiecos pēc pilnīgas patstāvības, lai izkļūtu no manas ģimenes ‚nesaprastības’ vides.“

Bruno Grönings (1906 - 1959)

Viens neparasts cilvēks sabiedriskajos strīdos

1949. gadā Bruno Gröninga vārds vienas nakts laikā Vācijā nonāca sabiedrības uzmanības centrā. Par viņu stāstīja avīzēs, radio un nedēļas apskatos. Mēnešiem ilgi jaunā republika neatslābstoši sekoja līdzi notiekošajam par un ap „brīnumdakteri“, kā viņu drīz vien iesauca. Tika uzņemta filma, sasauktas zinātniskās izmeklēšanas komisijas, un resoru komitejas pat visaugstākajos līmeņos nodarbojās ar Bruno Gröninga gadījumu. Ziemeļreinas-Vestfālenes sociālo lietu ministrs lika Bruno Gröningu vajāt par dziedināšanas likuma pārkāpšanu, turpretī Bavārijas ministru prezidents apgalvoja, ka šādu „neparastu parādību“ kā Grönings nedrīkstētu ietilpināt paragrāfos. Bavārijas iekšlietu ministrija Gröninga darbību apzīmēja kā „brīvprātīgu mīlestības darbu“.

Visos sabiedrības slāņos tika daudz un strīdīgi diskutēts par Bruno Gröninga gadījumu. Emocijas sita augstu vilni. Garīdznieki, ārsti, žurnālisti, juristi, politiķi un psihologi – visi runāja par Bruno Gröningu. Viņa brīnumainās dziedināšanas vieni uzlūkoja kā Augstākā spēka žēlsirdības dāvanas, citi – kā šarlatānismu. Taču izdziedināšanas fakti tika apstiprināti ar medicīniskiem izmeklējumiem.

Vispasaules interese par vienkāršu strādnieku

Bruno Grönings, dzimis 1906. gadā Gdaņskā un pēc kara kā trimdinieks emigrējis uz Rietumvāciju, bija vienkāršs strādnieks. Viņš iztika no dažādiem darbiem, tostarp bija namdaris, fabrikas un ostas strādnieks. Un te pēkšņi viņš atradās sabiedrības intereses centrā. Ziņa par brīnumainajām izdziedināšanām aplidoja visu pasauli. No visdažādākajām valstīm ieradās slimnieki, pienāca vēstules ar lūgumiem palīdzēt un piedāvājumi. Desmitiem tūkstošu palīdzības meklētāju ieradās viņa darbošanās vietās. Iezīmējās revolūcija medicīnā.

Aizliegumu, tiesvedību un iedzīvoties alkstošu līdzstrādnieku ciešā tvērienā

Taču bija arī pretspēki. Tie darīja visu, lai apspiestu Bruno Gröninga darbību. Viņam tika noteikti dziedināšanas aizliegumi, pret viņu tika ierosināti tiesas procesi. Visi centieni ievirzīt viņa darbību tiem vēlamajā gultnē bija neveiksmīgi. No vienas puses – noteicošo sabiedrisko spēku pretestības dēļ, no otras – savu līdzstrādnieku nevarības vai peļņas kāres dēļ. Kad Bruno Grönings 1959. gadā Parīzē nomira, pēdējais tiesas process pret viņu vēl ritēja pilnā sparā. Process tika izbeigts, tā arī nekad neizskanot galīgajam spriedumam. Taču daudzi jautājumi palika atvērti.

Dievs ir vislielākais ārsts

Nav neizdziedināma

Uzticēšanās un ticība - izdziedināšanas priekšnosacījums

Patiesi dziedināt spēj tikai Dievs, ne cilvēks. Dievs ir vislielākais ārsts. Viņam nav neviena nedziedināma, nekā neiespējama. Atkal un atkal Bruno Grönings atkārtoja: „Uzticies un tici. Dievišķais spēks palīdz un dziedina!“

Vienīgais, ko viņš sagaida no palīdzības meklētāja, ir gatavība viņam uzticēties un ticēt Dievam, uzņemt Viņa dziedinošo spēku un savu izveseļošanos. Ja cilvēks izpilda šo priekšnosacījumu, Bruno Grönings var palīdzēt. Pat ja cilvēka ticība ir vāja, viņš piedāvā savu palīdzību: „Ja Jūs šodien vēl nevarat ticēt, es darīšu to Jūsu vietā, līdz Jūs patiešām ticēsit. Un ja Jūs šodien vēl nevarat lūgt, vēl nevarat lūgties, arī to es darīšu par Jums.“

Dievs nav tiesājošs soģis

Un tā caur Bruno Gröningu cilvēks, kurš uzņem sevī ticību veselībai, var saņemt Dieva palīdzību. Tā ir jāsaņem visiem. Cilvēkiem ir jāpiedzīvo, ka Dievs nav tiesājošs soģis, bet gan mīlošs Tēvs. Visi cilvēki ir Viņa bērni, un Viņš ir tiem Draugs un Atbrīvotājs.

Caur Bruno Gröningu cilvēks var atkal piedzīvot Dieva brīnumus. Dievs visiem cilvēkiem ir lielākais ārsts un palīgs. Viņam nekas nav neiespējams. Bruno Grönings teica: „Ir daudz kas, ko nevar izskaidrot, bet nav nekā, kas nevarētu notikt.“

Cilvēks ir gars

Ķermenis ir tikai zemes čaula garam un dvēselei

Bruno Grönings izskaidroja saviem klausītājiem cilvēka patieso būtību: „Kas Jūs esat?“ viņš jautāja. Klausītāji nezināja citas atbildes, kā tikai sava vārda nosaukšanu. Bet Bruno Grönings turpināja: „Vai Jūs esat ķermenis?“ viņš taujāja tālāk. Uz klausītāju klusēšanu viņš paskaidroja, ka cilvēks ir vienmēr bijis gars un ne ķermenis. Savu ķermeni mēs esam tikai patapinājuši no Dieva šai zemes dzīvei, saņēmuši to piedzimstot un atdosim to zemei, kad dosimies mājup pie Tēva. Mūsu dvēsele veido savienojumu starp garu un ķermeni un paņems labo un ļauno pieredzi līdzi viņsaulē. Dvēsele ir dievišķās dzirksts nesēja, kas tajā mirklī, kad cilvēks atveras ticībā, dara iespējamu saikni ar Dievu. Ja dvēsele noslēdzas neticībā, saikne ar Dievu paliek pārrauta.

Ķermenis tātad nav tā būtiskākā daļa cilvēkā, bet ir tikai zemes čaula garam un dvēselei. Tādējādi ar ķermeņa nomiršanu viss nav beidzies, kā šodien uzskata daudzi cilvēki, bet gan dzīve iet tālāk. Tā nav piesaistīta ķermenim.

Cilvēks nav ļauns - tikai tad, kad viņš pats sevi atstāj novārtā, viņš nonāk ļaunā valdījumā

Cilvēks ir gars, viņa ķermenis ir dāvana, ko Dievs dod viņa rīcībā kā darbarīku šai zemes dzīvei. Cilvēka patiesais uzdevums ir izmantot ķermeni labam un ar tā palīdzību īstenot darbā labas domas. Bet caur brīvo gribu cilvēkam ir arī iespēja to izmantot ļaunam - zagt, slepkavot, iznīcināt. Pēc cilvēka darbiem var noteikt, ar ko viņš ir savienots, kam viņš kalpo - Dievam vai sātanam. Tas nenosaka, ka cilvēks kā tāds ir labs vai slikts, bet gan:

„Cilvēks ir un paliek dievišķs; nekad viņš nav velnišķīgs, nekad viņš nav sātanisks, nekad cilvēks nav ļauns, bet gan viņš var tikai, ja viņš pamet Dievu, ja atstāj sevi novārtā, viņš var nokļūt ļaunā gūstā. Ļaunais sagūsta viņu, un viņam tad ir jākalpo ļaunajam. Ne jau cilvēks ir tas, kas dara ļaunu, bet gan ļaunais. No ļaunā mēs nevaram sagaidīt neko labu! Bet arī gluži tāpat no Dieva neko ļaunu!“

„Ja viņš [cilvēks] ir par vāju, viņš kļūst ļaunajam par upuri, viņš krīt lejup. Tad viņš vairs nevar iet šo ceļu, kas ved augšup, tam viņam trūkst spēka. Viņš krīt lejup un krīt ļaunajam rokās un tad tiek ļaunā izmantots. Ja netiek pasniegta glābjoša, palīdzīga roka, kas viņu no tā izrauj, viņš ir pazudis uz krietnu laiku. Tad viņam nāksies kalpot ļaunajam.“

Katrai domai ir iedarbība

Katra cilvēka pienākums ir uzturēt savā ķermenī kārtību. Bet katra negatīva doma, katrs ļauns vārds un katra ļauna darbība iedarbojas kaitējoši uz ķermeni, t.i., ja gars nav savienots ar Dievu un nododas negatīvajam spēkam, tas var novest pie ķermeņa saslimšanas.

Bet ja dvēsele atkal atveras dievišķā spēka ieplūšanai un savienojas ar garu, rezultāts būs ķermeņa izveseļošanās. Šī iemesla dēļ paša cilvēka garīgā stāja ir tik izšķiroša. Nekad izdziedināšana nedrīkst tikt apsolīta. Tas vienmēr ir atkarīgs no cilvēka paša, kā viņš atveras labajam un pieņem sirdī Bruno Gröninga mācību. Ķermeņa terapija var tikai apkarot sekas, bet ne aizvākt cēloni. To var tikai cilvēks pats, ja viņš veic „lielo pagriezienu“.

Domas ir spēki

Pozitīva doma rada, negatīva doma grauj

Bruno Grönings bieži mudināja savus klausītājus pārbaudīt viņu pašu domas un pieņemt tikai labās. Dievs un sātans nav tikai spēka, bet arī domu avoti. Tie nepārtraukti sūta domas: Dievs labās, bet sātans sliktās. Cilvēks nevar - tā apgalvoja Bruno Grönings - pats radīt domas, bet tas spēj tās tikai uzņemt.

„Ir tik svarīgi, kādas domas cilvēks pieņem, jo domas ir spēki. Ja cilvēks grib labu, tad viņam palīdz Dievs, ja viņš grib ļaunu, tad viņam palīdz sātans.“

Cilvēks nav padevīgi pakļauts visam tam, kas nāk viņa prātā. Viņš pats izlemj, kādas domas viņš pieņem un kādas ne. Izvēli tomēr viņam vajadzētu pieņemt rūpīgi, nevis pavirši. Aiz katras domas stāv kāds spēks: pozitīva doma rada, bet negatīva doma grauj; priecīga ziņa spārno, skumja - laupa dūšu. Domas ir garīgi spēki. Tās nes sevī varu, par ko šodienas cilvēce vēl maz ko nojauš. Viena no mīlestības radusies doma var cilvēku rosināt veltīt savu dzīvi otram cilvēkam. Bet doma, kas dzimusi no naida, var mudināt otru nogalināt. „Sargieties no katras ļaunas domas!“

„Visu, ko Jūs uzņemat sevī, Jums būs arī jādod no sevis“

„Tas Jums šodien jau jāapzinās, ka, ja Jūs uzņemat pat tikai vienu vienīgu ļaunu domu, Jūs atkal un atkal konstatējāt, ka Jūsos iekļūst arī turpmākas ļaunas domas un Jūs pēc tam runājāt arī ļaunus vārdus. Tātad - visu, ko Jūs uzņemat sevī, Jums būs arī jādod no sevis.“

„Uzņemot pat vienu ļaunu domu, Jūs kļūstat par ļaunā kalpu, Jūs patiešām kļūstat par sātana kalpu! Ļaujiet tam Jums būt par atgādinājumu!“

Cilvēks rīkojas pēc savas gribas

Bet ko cilvēks var iesākt pret šīm depresīvajām, šaubu, baiļu vai spaidu pilnajām domām, kā viņš var no tām aizstāvēties? Tās uznirst pēkšņi kā nez no kurienes, uzbrūk tam un grib sagrābt tā dvēseli. Kas viņam būtu jādara?

Sātans grib cilvēku ar negatīvām domām - vienalga, kādu nianšu - novest no dievišķā ceļa. Viņš grib, lai cilvēks baidās, dusmojas, šaubās par labo un pārkāpj Dieva likumus. Lai to sasniegtu, viņš cenšas to pārliecināt, ka cilvēks ir tikai spēļmantiņa sliktu domu un sajūtu rokās, ka viņš ir tām bezpalīdzīgi padots. Taču tie ir meli un viltus.

Dievs radīja cilvēku tā, ka viņš pats var izšķirties par savām domām, runāšanu un darīšanu. Ja slikta doma pazib viņa iekšējā redzesloka priekšā, viņš var to mierīgi, bet ar noteiktību noraidīt. Ja viņš pie tā stingri paliek, tad ļaunajam jāpazūd un tas nevar gūt pār viņu varu. Cilvēks ar savu brīvo gribu pats izlemj par savu likteni. „Cilvēks rīkojas pēc savas gribas. Kāda griba, tāda doma. Doma mudina cilvēku uz rīcību.“

Vispirms ir jāgrib būt veselam

Vienkāršā piemērā Bruno Grönings paskaidroja, cik liela nozīme ir domām. Mājas būvē pats pirmais impulss ir griba, respektīvi, vēlēšanās uzbūvēt māju. Doma kļūst arvien konkrētāka, līdz tiek radīts skaidrs plāns. Pagaidām būve eksistē tikai topošā mājas saimnieka fantāzijā. Faktiskā mājas būvēšana ir pēdējais solis garajā daudzo pārdomu un sagatavošanās darbu ceļā.

Tieši tāpat ir ar dziedināšanu. Vispirms ir jābūt gribai būt veselam, tad notiek šķiršanās domās no slimības un tad tiek uzņemtas domas par veselību. Tikai pēdējais solis ir ķermenī ienākoša veselība. Bet tas nav cilvēka darbs, bet gan Dieva žēlastības akts. Cilvēks nevar to nopelnīt, bet var to sasniegt.

Pretstati „Labais“ un „Ļaunais“/h1>

Cilvēks dzīvo starp tiem un viņam pastāvīgi ir izvēle

Ja cilvēkam caur brīvo gribu ir iespēja izlemt, rodas jautājums: kas ir tās alternatīvas, starp kurām viņš var izvēlēties? Bruno Grönings par to izsakās sekojoši: „Atzīstiet un neaizmirstiet, draugi, ka cilvēks dzīvo starp labo un ļauno. To vidū viņš dzīvo, te ir labais, tur ir ļaunais, un tam pa vidu ir cilvēks, viņš izlemj.“

Cilvēkam ir izvēle. Viņš var darīt labu vai ļaunu. Ja kāds no viņa tuvākajiem atrodas postā, viņš var tam palīdzēt, var bez uzmanības paiet garām vai arī pat izmantot savā labā otra postu. Viņš var darīt, ko vēlas. Cilvēks vienmēr savā dzīvē - apzināti vai neapzināti - stāv krustcelēs, kurās viņam jāizšķiras par labu vai par sliktu ceļu. Lielākoties tās ir ikdienas lietas, kas nosaka likteņa gaitu.

Kā tas ir, piemēram, kad aiz niknuma par patiesu vārdu šķiras no drauga, aiz dusmām par priekšnieku aiziet no darbavietas vai slimīga lepnuma dēļ noraida vienreizēju piedāvājumu? Cik bieži tie ir spontāni lēmumi, kurus vēlāk nožēlo, bet vairs nevar atgriezt. Viens sīks acumirklis var noteikt visas turpmākās dzīves gaitu - uz labu vai uz ļaunu.

Konstruktīvie un destruktīvie spēki

Bet kā tas ir? Kas slēpjas aiz jēdzieniem „labais“ un „ļaunais“? Vai visa dzīve nav nejaušu sagadīšanos ķēde, kurai cilvēks ir bezpalīdzīgi pakļauts?

Labais - tā skaidroja Bruno Grönings - nāk no Dieva, ļaunais no Viņa pretinieka - no sātana. Viņš patiešām pastāv un ir uzstādījis sev par mērķi iznīcināt visu labo, visu dievišķo. Bruno Grönings teica: „Kurš to dara, kurš neatstāj neko neizmēģinātu, lai iznīcinātu labo, dievišķo? No kurienes nāk slimības, visa tā slimības, kas aug uz šīs zemes? Paņemiet, ko vien vēlaties, kādu augli vai kādu dzīvu radību, sātans atkal un atkal cenšas visu iznīcināt. Arī pie cilvēka viņš ir ķēries.“

„Sātans, kurš eksistē uz šīs zemes, izmanto visus līdzekļus, lai iznīcinātu labo un dievišķo.“

„Kur ir Dievs, tur ir mīlestība, kur sātans, tur karš.“

Garīgajā pasaulē šie abi pretpoli stāv viens otram pretī: Dievs kā pati dzīve un sātans, kurš to grib iznīcināt. Tiem abiem katram savā pusē ir garīgo būtņu pulki, un cīņa rit sīva. Abu pušu rīcībā ir milzīgs enerģijas daudzums. To būtību Bruno Grönings aprakstīja vienkāršiem vārdiem: „Dievišķais spēks ir konstruktīvs, ļaunais, velnišķīgais, sātaniskais ir destruktīvs.“

Abus cilvēks var uzņemt sevī un ļaut tiem darboties kā ķermenī, tā arī dvēselē. Tas viens spēks darbojas spēcinoši un konstruktīvi, bet otrs - vājinoši un destruktīvi. Pozitīvais spēks nes sevī veselību, bet negatīvais - slimību.

Slimība nav Dieva sods, bet gan nepareizu domu un darbību sekas

Bruno Grönings teica, ka slimība nāk no ļaunā un nevis - kā daudzkārt tiek apgalvots - ir Dieva sods. Šādas domas viņš sauca par meliem un ar noteiktību tās noraidīja. Dievs nesoda! Slimība ir nepareizu domu un darbību sekas. Ja cēlonis ir aizvākts, efekts arī izzudīs, un tā ir Dieva griba.

„Ne jau kā cilvēki domā, ka slimība esot Dieva sods. To var salīdzināt to, ka bērns pamet vecāku mājas. Tad vecāki vairs nevar turēt rokas pāri viņam, viņi vairs nevar bērnu pasargāt. Un tā arī mēs esam pametuši savu Tēvu. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mēs esam tikai Dieva bērni. Tikai Viņš var mums palīdzēt! Un Viņš mums palīdzēs, ja mēs atkal būsim atraduši ceļu pie Viņa.“

Brīvā griba

Cilvēks pats izlemj, vai viņš tic slimībai vai veselībai

Iekšējs konflikts

Ja dziedināšanas procesa laikā parādās sāpes, ne vienmēr ir viegli domāt par Regelungen. Daudzi cilvēki kļūst nedroši: „Vai tās ir Regelungen sāpes vai arī slimības simptomi?“ Sākas iekšējs konflikts par ticību. Šeit izšķiras, vai cilvēks saņems dziedināšanu, respektīvi, cik ilgi turpināsies dziedināšanas norise. Tas atkarīgs no tā, kam viņš dāvās vairāk ticības - domai par slimību vai domai par veselību. Ja viņš turpina ticēt slimībai, viņš to arī paturēs, bet ja viņš izlems ticēt veselībai, tad notiks dziedināšanas norise. Cilvēks izlemj pats.

Neviens nevar tikt piespiests uz dziedināšanu, katrs tikai pats var brīvprātīgi izlemt

Tas ir svarīgs punkts Bruno Gröninga mācībā. Allaž viņš uzsvēra, ka cilvēkam ir neaizskarama brīvā griba, lielākā dāvana, ko Dievs var dot dzīvai radībai. Viņš paceļ cilvēku no regulētu radību pakāpiena uz brīva bērna pakāpiena, kas seko Tēva likumiem nevis spiestā kārtā, bet brīvprātīgi. Taču brīvā griba dara viņam iespējamu arī pārkāpt Dieva likumus.

Bruno Grönings vislielākajā veidā respektēja cilvēka brīvo gribu. Tādēļ viņš var palīdzēt tikai tam, kurš ļauj sev palīdzēt, kurš ir gatavs šķirties no slimības. Viņš no cilvēka var paņemt tikai to, ko tas viņam pēc savas brīvās gribas dod. Kurš „sēž’’ uz savas slimības, pastāvīgi par to domā un par to runā, velti gaidīs izdziedināšanu. Bruno Grönings teica tā: ‘’Es drīkstu cilvēkam palīdzēt atrast ceļu pie labā, bet es nevaru ne atņemt viņam šo izšķiršanos, ne arī viņu piespiest uz labu. Katram pašam jāatrod savs ceļš.“

„Regelungen“

Ķermeņa attīrīšana sākumā var radīt sāpes

„Regelungen“ ir daļa no attīrīšanas norises

Daži cilvēki, uzņemot Heilstrom piedzīvo sāpes. Šo fenomenu Bruno Grönings apzīmēja kā „Regelungenldquo;. Tā ir zīme par sākošos pārkārtošanos ķermenī. Regelungen sāpes nevar salīdzināt ar tām sāpēm, kas ir slimības sāpes. Tās ir Heilstrom izraisītas un ir saslimušo orgānu attīrīšanas izpausme. Kurts Tramplers, (izdziedinātais, kādu laiku Bruno Gröninga līdzstrādnieks, žurnālists un grāmatu autors) par to raksta: „Arī Regelungen sāpes gana bieži apmulsina palīdzības meklētājus. Regelungen sāpēm ir jābūt. Bieži atsevišķi cilvēki baidās, kad sākas Regelungen sāpes, ka tas ir recidīvs. Tie nobīstas un saka: ir vēl sliktāk, iesim pie ārsta. Grönings: ‘Tādēļ es vēršu Jūsu uzmanību uz to, kad Regelungen sāpes nāk, to izturēt. Nenotiek nekas slikts, bet gan tikai tas, ka cilvēks kļūst vesels.’“

Regelungen forma var būt dažāda. Sāpes var būt līdzīgas slimības sāpēm, pat stiprākas. Bet tie var izpausties arī pavisam savādāk. Tas katrā atsevišķā gadījumā ir atšķirīgi, jo katra cilvēka ķermenis individuāli reaģē uz dziedinošo spēku.

Regelungen sāpes cilvēkiem nevar tikt aiztaupītas. Tā ir daļa no attīrīšanas norises, kā laikā garīgā ceļā no ķermeņa tiek aizvākts slimības netīrums.

Regelungen norise

Bruno Grönings Regelungen fenomenu paskaidroja ar netīras piena kannas piemēru. Viņš jautāja, kas ir darāms, lai skābu, sasmirdušu pienu kannā nomainītu pret svaigu. Atbilde ir skaidra: vispirms jāizlej sliktais piens, tad jāiztīra kanna. Gluži līdzīgi - pārnestā nozīmē - ir arī ar cilvēku. Ja ķermeni uzlūko kā šo piena kannu, slimību kā slikto pienu un veselību kā svaigo pienu, tad cilvēkam vispirms domās jāšķiras no slimības - jāizlej sliktais piens. Pēc tam ķermenis tiek attīrīts no slimības netīruma - tie ir Regelungen. Tikai tīrā traukā var tikt iepildīts svaigais piens - cilvēkā ienāk veselība.

Citā piemērā viņš salīdzināja cilvēku ar augļu trauku: „Paņemiet trauku, kas ir pilns ar vienalga ko, teiksim, ar augļiem, kas dienām tur stāv, tas ir, ir stāvējis, un nevienam tas nav rūpējis un neviens nezināja, kā to pieskatīt, un augļi sabojājās. Jūs vairs nevarat izbaudīt šos augļus. Un tagad atnāk kāds un grib Jums iedot jaunu, veselīgu augli - tā būtu liela muļķība, ja labo, jauno, veselīgo augli noliktu uz šiem sliktajiem. Tad arī šis labais auglis nonāktu tajā pašā stāvoklī, kādā jau ir sliktie. Ja Jūs gribat, lai Jums ir šis veselīgais auglis, tad Jums taču vispirms jāaizvāc prom sliktie, neveselīgie, vairāk nebaudāmie augļi; bet ne tikai tas vien, šis augļu trauks ir arī jāiztīra, lai tajā varētu ielikt veselīgo augli. Salīdziniet šo trauku ar Jūsu ķermeni, un augļus ar saviem slimajiem orgāniem, un tas veselīgais auglis ir tas, ko Jūs sev cerat, bet kas ir neiespējami, ja Jūs nevarat aizmest prom sliktos, t.i., šajā gadījumā - ja Jūs kavējaties pie savas slimības.“

„Einstellen“

Pareizā ķermeņa un gara pozīcija dievišķā Heilstrom uzņemšanai

Bruno Grönings par Heilstrom dēvēja garīgo spēku, kas rada izdziedināšanu. Kā sinonīmus tam viņš lietoja vārdus „dziedinošie viļņi“ un „dievišķais spēks“. Bet kā cilvēks var uzņemt sevī Heilstrom, kā var atvērties dievišķajam spēkam? Bruno Grönings palīdzības meklētājiem ieteica sekojošu sēdēšanas pozīciju: rokas un kājas nesakrustotas un uz augšu atvērtas plaukstas nolikt uz augšstilbiem. Līdztekus šai ārējai pozīcijai ir svarīgi „izslēgt“ visas traucējošās domas un pilnībā koncentrēties uz to, kas notiek ķermenī. Atvērta, ticīga gara nostāja ir pamatpriekšnosacījums. Šajā veidā cilvēks var atvērties dziedinošā spēka ieplūšanai. Bruno Grönings teica: „Dievs dod mums visu labo, mums tikai tas viss, ko Viņš mums sūta, ir jāuzņem sevī. Tātad - dariet tā!“

Kāpēc ķermeņa pozīcija ir tik svarīga, viņš paskaidro sekojoši: „Kuriem vēl ir ķermenis, ko var brīvi kustināt, tie tik bieži labprāt to tur sasprindzinājumā, un tā arī ir vara, tā ir ieraduma vara. Uzliek kāju uz kājas, sakrusto kājas; protams, kādu reizi viņš var to atļauties, bet ne tad, kad viņš grib saņemt labo, dievišķo. Tad viņam ir jābūt brīvam, ar atvērtām plaukstām, ar tukšām plaukstām viņam jāsēž - vai jāstāv.“

Kurts Tramplers (izdziedinātais, kādu laiku Bruno Gröninga līdzstrādnieks, žurnālists un grāmatu autors) savā grāmatā Lielais pagrieziens: rakstīja: „Svarīga [...] līdzās iekšējai sagatavotībai ir arī viena šķietami maza, bet tomēr ļoti būtiska ārēja lieta. Ir jāsēž ar brīvu muguru, ne kājām, ne rokām nevajag skart vienai otru. Plaukstu saskaršanās vienai ar otru pēc Gröninga teiktā rada dzīvības strāvojuma īssavienojumu ķermeņa augšdaļā. Un kāju saskaršanās vai pat sakrustošana rada to pašu kaitējumu ķermeņa apakšējā daļā. Kas šādu kļūdu ieraduma kārtā dara pastāvīgi, var pat, ‘skatoties ilgākā laika posmā’, pievilkt tiešām nepatīkamas slimības.“

Novērot sajūtas savā ķermenī

Apzināto spēka uzņemšanu Bruno Grönings sauca par „Einstellen“. Cilvēks „noskaņojas“ uz Heilstrom uzņemšanu. Kur un kad tas notiek, nav svarīgi. Svarīgi ir tikai, lai viņš būtu mierīgs, izslēdz visas traucējošās domas un novēro, kas notiek viņa ķermenī. Bruno Grönings saviem klausītājiem allaž jautāja, ko viņi sajūt.

„Jums ir tikai jāveic Einstellen, lai uzņemtu vai, prezīcāk sakot, sasniegtu patieso, dievišķo sūtījumu. Kā jūs iegūsit šo sūtījumu, to Jūs redzēsit. Bet atkal un atkal man jāsaka, tas notiks tikai tad, kad Jūs savam ķermenim dāvāsit patiesu uzmanību, vērību, kas tajā notiek, un daudz mazāk tam, kas notiek ap to, bet gan viņā - Jūsu paša ķermenī.“

Katrs cilvēks var sajust Heilstrom savā ķermenī. Viens sajūt kņudināšanu, cits aukstumu vai karstumu. Trešajam pēkšņi nākas sākt kustināt rokas vai kājas, ceturtajam - purināties. Tā Heilstrom dažādiem cilvēkiem izsauc dažādas reakcijas.