Izdziedināšana no smagas depresijas un pēctraumatiskā stresa sindroma (PTSS)
R. Z. (43), Melburna (Austrālija)
Jau kā bērns es biju depresīva. Mans tēvs bieži bija pret mani vardarbīgs. Es vienmēr biju ļoti klusa, bailīga un slikti gulēju. Kad man bija deviņi gadi, es tiku izmantota. Ģimene par to zināja, bet neko pret to nepasāka. Kad man bija 16 gadi, es centos izdarīt pašnāvību, pārdozējot tabletes, taču - "bez panākumiem". Skolā es izkritu visos priekšmetos. Tādēļ es sevi ienīdu vēl vairāk un domāju, ka nekam neesmu derīga. Kad man bija 18, es izvācos no mājām. No 22 gadu vecuma es vairāk kā četrus gadus izgāju psihiatrisku ārstēšanu. Medikamentus es nelietoju blakusefektu dēļ. Mana laulība pēc trim gadiem sabruka, un mans ārstējošais psihiatrs man teica, ka viņš vairs neko nevarot darīt manā labā. Es izgāju cauri veselai psihologu, psihiatru, ārstu, slimnīcu, gara dziednieku un dziedniecības praktiķu odisejai. Katru reizi, kad atcerējos savu pagātni, mans ķermenis zaudēja spēkus. Es slēpos un piedzīvoju smagas panikas lēkmes, itin kā man būtu sirds infarkts. Tad es stundām iekritu bezsamaņā. Es turēju durvis aizslēgtas un gadiem ilgi raudāju miegā. Depresija, bailes un panikas lēkmes kļuva pārāk spēcīgas, un 2003. gadā es tiku ievietota psihiatriskajā klīnikā. Pēc testiem man nozīmēja medikamentus (Cipramil, vēlāk Avanza = Mirtazepam), kas arī palīdzēja. Es domāju, tagad viss ir kārtībā, bet manā dvēselē vēl joprojām kaut kas bija, kas skaļi kliedza. 2005. gadā ar psihiatra palīdzību es mēģināju pārtraukt medikamentu lietošanu. Kad es reducēju dozu līdz vienai tabletei (30 mg), sākās abstinences simptomi. Man izsitās sviedri, parādījās sāpes, bailes, trīsas, slikta dūša un klaustrofobija. Es nolēmu turpināt lietot medikamentus. Man izrakstīja miega zāles un Valium pret zāļu reducēšanas izraisītajiem simptomiem, bet kad es dozu atkal palielināju līdz 60 mg Avanza, visi šie simptomi izbeidzās. Tā man bija liela vilšanās, jo tagad es redzēju, ka biju ļoti atkarīga no šī medikamenta. Man bija sajūta, ka visu savu atlikušo dzīvi es pavadīšu terapijā un pie ārstiem. Depresija bija tik spēcīga, ka es turpināju daudz raudāt, man visur bija sāpes un es gribēju izbeigt savu dzīvi. Suicīdam bija jānotiek 2007. gada 1. jūlijā.
Beigās atliek tikai Dieva palīdzība
Piektdien, 2007. gada 29. jūnijā, es nokritu ceļos uz kāda tilta apdzīvotā Melburnas daļā un lūdzu Dievu man palīdzēt. Ja es nesaņemšu nekādu zīmi, tad gribēju svētdien, 2007. gada 1. jūlijā, izdarīt pašnāvību. Nākamajā dienā man piezvanīja draudzene, kurai nebija ne jausmas par manām problēmām. Viņa jautāja, vai mēs varētu satikties kafejnīcā, un pastāstīja man par vienu filmu par kādu dziednieku. Es lūdzu Dievu parādīt man īsto ceļu, un 2007. gada 1. jūlijā noskatījos šo filmu.
Glābiņš
Filmas "Bruno Gröninga fenomens" laikā es raudāju. Mana sirds bija atvērta, es jutu siltumu un mīlestību. Viens tā laika liecinieks filmā aprakstīja savu izdziedināšanu no kuņģa vēža, un viņš runāja par atbrīvošanos. Tas mani ļoti aizkustināja. Es jutu, kā Heilstrom* plūda cauri manam ķermenim. Filmas beigās es biju priecīga un jutu enerģiju. Tajā brīdī man vēl nebija skaidrs, ka esmu saņēmusi izdziedināšanu, bet es biju pateicīga, ka Dievs bija uzklausījis manas lūgšanas. Ar katru dienu man gāja arvien labāk. Es atkal uzsāku sportot. Pēc kāda laika, ieņemot medikamentus, man pat sākās pretēja iedarbība, t.i., pēc medikamentu ieņemšanas kļuvu depresīva. Pēc tam, kad apmeklēju vienu Draugu loka konferenci Sidnejā 2008. gada aprīlī, man sākās stipri Regelungen*, man vajadzēja daudz vairāk miega un izjutu galvassāpes. Pēc Regelungen man vairs nebija depresijas un abstinences simptomu. Baiļu un panikas lēkmes bija pazudušas. Tagad es arī regulāri apmeklēju kopas stundas* un kopš tā laika divreiz dienā uzņemu Heilstrom. Es kļuvu atsvabināta un tagad esmu brīva no sāpēm, atkarības, terapijām, ārstiem un visa tā, kas mani nomocīja. Es pateicos Dievam un Bruno Gröningam, ka atkal atguvu savu dzīvi.
Psihologa komentārs:
Jau jaunības laikā Z. kundzei attīstījās recidīvi depresīvi traucējumi ar suicidalitāti, kā arī hroniski posttraumatiskie traucējumi ar izvairīšanos no sliktām atmiņām un vienlaicīgi atskatīšanās pagātnē, dissocializācija, bailes, nervozitāte un miega traucējumi. Ne dažādi psihoterapeitiskie, ne psihofarmakoloģiskie terapiju centieni nenoveda pie viņas stāvokļa ilgstoša uzlabojuma. Pēkšņas izmaiņas tajā brīdī empīriskajā un uzvedības ziņā pēc kontakta ar Bruno Gröninga mācību no psiholoģijas viedokļa nav izskaidrojamas un ir ļoti neparastas. Šeit var domāt par izdziedināšanu garīgā ceļā.
R.B., lic. phil. psiholoģe
