Izdziedināšana no ilggadīgas narkotiku atkarības

A. M. (42), Velsa, Austrija

"Vai jūs arī negribētu kopā uzsmēķēt?" Tas bija uzaicinājums ar postošām sekām manai visai turpmākajai dzīvei. Man bija 17 gadi, es biju ļoti kautrīga un man vispār nebija pašpaļāvības, kad manu toreizējo draugu, kurš vēlāk kļuva par manu vīru, un mani viens paziņa ielūdza uz džointu (hašiša cigareti). Šim draudzīgajam uzaicinājumam no tā saukto draugu puses sekoja pēc tam arī vairāki tādi paši uzaicinājumi, kurus mēs labprāt pieņēmām. Lamatas bija izliktas, un mēs tajās iekritām, kā jau daudzi pirms un pēc mums. Jau pēc īsa laika mēs sākām paši pirkt hašišu, ko sākumā lietojām tikai nedēļas nogalēs.

Nemanāmi nokļūstot atkarībā

Pēc apmēram diviem trim mēnešiem mēs smēķējām jau katru vakaru un apmēram pēc pusgada arī pa dienu. Pat tad, kad es gāju uz darbu, es nekad nepametu mājas "tukšā dūšā". Nebija tik viegli kontrolēt, cik daudz gramu es dienā izlietoju, jo es reti smēķēju viena; es domāju, aptuveni trīs gramus, iespējams, arī vairāk. Hašiša lietošana kļuva par pastāvīgu mūsu dzīves sastāvdaļu. Ar pilieniem pret acu apsārtumu es varēju gluži labi noslēpt narkotiku lietošanas ārējās pazīmes.

Narkotiku palete paplašinās

Narkotisko līdzekļu spektrs ir gigantisks, un es izmēģināju visu iespējamo. Drīz vien es ņēmu to, kas pagadījās pa rokai: LSD, Speed, kokaīnu, halucinogēnās sēnes, tabletes (Lexotanil, Rohypnol utt.) un alkoholu. Dažreiz es ieņēmu dažas tabletes, lielākoties uzdzēru tekilu un alu, līdz es vairāk neko nejutu - un, protams, heroīnu!

Ja es šodien atskatos atpakaļ, es vairāk nevienu dienu nebiju skaidrā. Tas viss piezagās tik zaglīgiem soļiem, un galu galā viss mans paziņu loks sastāvēja no cilvēkiem, kuri arī lietoja narkotikas. Toreiz es domāju, ka es to vēl kontrolēju, bet tā tas patiesībā nebija jau ilgu laiku. Kad man bija 29 gadi, mans vīrs nomira satiksmes negadījumā.

Es zaudēju spēju apstāties

No tā brīža viss patiešām sāka iet no kalna lejup. Es pazaudēju kontroli pār savu dzīvi un vairs nebiju spējīga regulāri veikt savu darbu. Lai notrulinātu un aizmirstu dvēseliskās sāpes, es jau rītos sāku ar heroīna injekcijām. Sekoja seši briesmīgākie manas dzīves gadi. Atkarībā no kvalitātes man ik dienas vajadzēja vienu līdz divus gramus heroīna un es ņēmu visu, kas tajā brīdī bija pieejams.

Bez heroīna es vairs nebiju ne uz ko spējīga, nevarēju ne ēst, ne dzert. Pat ne malks ūdens nepalika manā kuņģī - sekoja vemšana, caureja, drebuļi, krampji, aukstuma sajūta un sāpes visā ķermenī. Bija tik slikti, ka vairs vēlējos tikai nāvi. Kad es atkal ieņēmu heroīnu, visas sāpes pazuda, es atkal varēju ēst un dzert un jutos labi.

Man radās bailes no policijas, jo nevarēja iztikt bez narkotiku pārdošanas savā starpā. Es pārdevu visas savas vērtslietas un biju parādā bankai lielas summas. Es biju 1.68 m gara un biju novājējusi līdz 45 kilogramiem, un fiziski biju kļuvusi par vraku.

Dažkārt es gribēju tikai mirt

Lai aiztaupītu saviem vecākiem sāpes, ko radīja mans izskats, es pārtraucu kontaktēties ar savu ģimeni. Šajā laikā man nebija nekāda kontakta ar citiem "normāliem" cilvēkiem. Tomēr mani vecāki un ģimene nekad nepadevās. No manas mātes es zinu, ka viņa visus šos gadus par mani lūdzās. Mana māsa un viņas vīrs man bieži palīdzēja mēģināt pārtraukt, ko es tomēr nekad nespēju izdarīt.

Caur kādu manai mātei pazīstamu ārstu es četras reizes devos uz slimnīcu, kur es ik pēc 12 stundām saņēmu 10 Codidol 120 mg pret fizisko abstinenci.

Par spīti medikamentiem man bija sāpes visā ķermenī, gulēt bija neiespējami. Es nespēju ne reizi izturēt fizisko abstinenci. Tādēļ es liku vienam draugam atnest man heroīnu uz slimnīcu. Tā es katru reizi atkal bez īsta uzlabojuma devos mājās. Bieži man vairs nebija naudas heroīnam, es riju magoņu kapsulas un visu iespējamo, lai izturētu fizisko abstinenci. Šajā laikā es bieži vēlējos tikai mirt, es vienkārši vairāk nezināju izeju.

Flaijers parāda ceļu

Kad es nonācu Bruno Gröninga Draugu lokā, man aiz muguras bija 18 gadi narkotiku atkarībā, un vairāk nekā septiņos no tiem es pastāvīgi lietoju heroīnu. Pie viena ārsta es atradu flaijeru ar ielūgumu uz ārstu informatīvo priekšlasījumu, uz kuru mani pavadīja mans brālis, un arī šajā reizē es negāju turp skaidrā.

Kad mēs ar brāli pēc tam braucām mājās, es saņēmu domu: "Tagad tu pārtrauksi hašiša smēķēšanu." Mans brālis man neticēja, es jau tik bieži to biju teikusi iepriekš. Par stiprajām narkotikām kā, piemēram, heroīnu es tobrīd nemaz nedomāju. No tā vakara, tas bija 1998. gada 22. oktobris, līdz pat šodienai, 2006. gada jūnijam, es vairs nekad nelietoju heroīnu, kokaīnu,Speed u.c. Pārsteidzošā kārtā man nebija nekādu abstinences izpausmju. Tieksme pēc narkotikām bija vienkārši prom. Pēc aptuveni diviem mēnešiem es vēl vienreiz atsāku ar hašišu, taču tad arī to pilnībā pārtraucu.

Kopš tā paša gada novembra es regulāri apmeklēju Kopas stundas un sekoju Bruno Gröninga mācībai. Man atkal ir liels prieks par dzīvi un atjaunots ļoti labs kontakts ar manu ģimeni. Katru rītu es priecājos par to, ka es joprojām dzīvoju. Mans svars ir normalizējies un es atkal varu strādāt. No tiem 20 "draugiem", kuri man bija narkotiku atkarības laikā, šodien vairs tikai pieci ir dzīvi, tādēļ es augsti novērtēju to, ka varu vadīt normālu dzīvi un būt vesela.

Psihologa komentārs:

M. kundze, saskaņā ar viņas sniegtajiem datiem, 18 gadus lietojusi nelegālās narkotikas, septiņus gadus no tiem viņa augstākā mērā bija atkarīga no heroīna. Sākās tas 17 gadu vecumā ar "iesākuma" narkotikām hašišu (cannabis), drīz nonāca līdz regulārai lietošanai, un klāt nāca LSD, Speed, kokaīns, heroīns, halucinogēnās sēnes, kā arī dažādi psihoaktīvie medikamenti kombinācijā ar alkoholu. Pēc viņas vīra nāves M. kundze pavisam pazaudēja kontroli pār narkotiku lietošanu un kļuva smagi atkarīga no heroīna (viens līdz divi grami dienā).

Pie opiātu abstinences ierastās smagās abstinences izpausmes (vemšana, caureja, drebuļi utt.) arvien traucēja veiksmīgu ķermeņa atindēšanos. Arī četru slimnīcā uzturēšanās reižu ietvaros viņa nekad nespēja iziet cauri abstinencei. Pēc 18 gadiem intensīvas narkotiku lietošanas M. kundze fiziski bija kļuvusi par vraku, atradās parādos un bija ievilkta narkotisko līdzekļu iegūšanā noziedzīgā ceļā. Pēc viena Bruno Gröninga Draugu loka ārstu informatīvā priekšlasījuma 1998. gada 22. oktobrī Velsā, Austrijā, viņa bez fiziskām abstinences izpausmēm spontāni ir brīva no visām narkotikām. Tā tas ir palicis līdz šai dienai, 2006. gada jūnijam. Viņas dzīve atkal rit normālās sliedēs.

No psihologa viedokļa šāda spontāna izdziedināšana nav ne izskaidrojama, ne vispār izprotama. Parasti šādi ilgstoši atkarīgie no narkotikām pēc nepārtrauktas atindēšanas un papildu terapijas vairāk nekā 90% gadījumu pēc viena, vēlākais diviem gadiem no jauna atsāk narkotiku lietošanu. M. kundze turpretī nav nevienu reizi izturējusi fizisko abstinenci, nemaz nerunājot par terapijas veikšanu. Tādējādi šī spontānā izdziedināšanās man robežojas ar brīnumu, kas var būt sekojis tikai garīgā ceļā caur Bruno Gröninga mācību.