Izdziedināšana no Parkinsona sindroma, divertikulozes un tinnīta
Marija Šopenhauere (81), Vācija
2000. gada aprīlī caur vienu rakstu žurnālā "Das Neue Blatt" es uzzināju par Bruno Gröningu un maija sākumā tiku ievadīta viņa mācībā. Es uzreiz sajutu Heilstrom un man spontāni pazuda trīcēšana. Gluži tāpat tūlīt pazuda arī muskuļu sāpes un ilgstošās sāpes mugurā, un pēc visiem šiem gadiem es atkal varēju gulēt bez sāpēm. Līdz pat šai baltai dienai es atkal varu brīvi kustēties. Arī sīkmotorika strādā, pat pie šūšanas darbiem.
Jauna dzīve!
Man sākās jauna dzīve. Šodien es varu veikt garas pastaigas bez spieķa. Es pat uzdrošinājos pēc 20 gadu pārtraukuma atkal kāpt uz velosipēda. Atvaļinājumā 2000. gada augustā es kopā ar draugiem devos uz Filcmosu, Austriju un katru dienu bez problēmām veicu pārgājienu. Savu mājassoli es atkal paveicu pati bez citu palīdzības. Kopš ievadīšanas mācībā man vairs nevajag vīģu vai žāvētu plūmju un varu nolikt malā laktulozes sīrupu un diētu. Gremošana darbojas labi, vēdera izeja dažkārt ir pat divas reizes dienā.
Pēc ievadīšanas mācībā es izgāju bez sāpēm. Es nevarēju aptvert, ka pēc visiem šiem daudzajiem gadiem es pēkšņi biju brīva no sāpēm - un tā tas ir palicis līdz pat šai dienai.
Spontāni izdziedināta!
Turpmāk ir uzskaitīts, kādas palīdzības un izdziedināšanas es varēju saņemt:
Pēc vienas žultspūšļa operācijas 1951. gadā man bija vajadzīga stingra diēta, citādi sākās kolikveidīgas vēdersāpes un vemšana. Sešus mēnešus pēc ievadīšanas mācībā man pastāvīgi klājās labi. Šodien - pēc desmitiem gadu slimības - es atkal varu ēst pākšaugus un treknus ēdienus.
Kopš 1970. gada man pavasarī pastāvīgi bija šķaudīšana un asarojošas acis. Viens alerģijas tests parādīja, ka tā bija reakcija uz ziedputekšņiem, putekļiem, pelējuma sēnīti un citiem alergēniem. Kopš 2001. gada pavasara es atkal varu izbaudīt dabu pavasarī.
Kopš 1983. gada mani mocīja galvas griešanās lēkmes. Es bieži nokritu, un smagāku lēkmju gadījumos man vajadzēja vienu līdz divas dienas palikt gultā. Infūziju terapijas nesa tikai nelielu uzlabojumu. Galu galā es cietu no viegla pastāvīga galvas reiboņa. Mans ārsts konstatēja asinsrites traucējumus. Mājasdarbus un kāpšanu pa kāpnēm es varēju paveikt tikai ar citu palīdzību. Pēdējos gados es vairs nepametu māju un dzīvoju pastāvīgās bailēs nokrist. Desmit mēnešus pēc ievadīšanas Bruno Gröninga mācībā es biju pastāvīgi brīva no ilgstošās galvas griešanās.
Slima jau bērnībā
Kopš savas bērnības es cietu no aizcietējumiem. Vēdera izeja man bija tikai ik pēc trim vai četrām dienām, un to pavadīja vēdersāpes un pastāvīga smaguma sajūta. Viens koloskopijas izmeklējums 1995. gadā uzrādīja divertikulozi (maisveidīgus taisnās zarnas izvirzījumus) un saaugumus. Man tika nozīmēts laktulozes sīrups, netika atļauti baltie milti un cukurs un tikai nedaudz varēju lietot sāli. Visu savu dzīvi man vajadzēja ēst kilogramiem vīģu un žāvētu plūmju, lai man būtu vēdera izeja. Šodien viss ir vislabākajā kārtībā.
Neviens ārsts nevarēja palīdzēt
Kad es 1972. gadā savā profesijā kā māsiņa pārņēmu aprūpi vienā psihiatriskajā palātā, es konstatēju, ka nebiju vairs spējīga pacelt smagi slimos. Man bija stipras muguras sāpes, jo sevišķi mugurkaula kakla un jostas skriemeļu rajonā. 1983. gadā mugurkaula jostas rajonā tika diagnosticēta starpskriemeļu diska trūce. Operācija nesa uzlabojumu, taču drīz vien sāpes atkal pastiprinājās. Tās bija pastāvīgas sāpes mugurkaula jostas un kakla apvidū, kuras noslogojuma brīdī kļuva sevišķi stipras. Es izmēģināju veselu terapiju paleti, bieži man palīdzēja tikai apkakles kakla fiksācijai nēsāšana un muguru balstoša josta. Tobrīd 57 gadu vecumā es jau biju priekšlaicīgi pensionējusies un vairāk nespēju rūpēties par savu mājassoli. Es lietoju tādu pretsāpju līdzekli kā Tramal un iešanai man vajadzēja vienu vai divus spieķus. Viens ortopēds pēc izmeklējuma man pat teica, ka man nevajagot nākt vēlreiz, viņš man vairs nevarot palīdzēt. Šodien es esmu vesela.
Sāpes dienu un nakti
Tad pēkšņi mana labā roka un labā kāja pasāka pastāvīgi trīcēt. Kad 1995. gada maijā trīcēšana sākās arī kreisajā rokā, es devos pie neirologa, kurš uzstādīja diagnozi: Parkinsona sindroms. Viņš man izrakstīja Madopar tabletes, kuras man pa vienai vajadzēja ieņemt līdz pat 6 reizēm dienā. Sākumā parādījās viegls uzlabojums, vēlāk tomēr atkal kļuva sliktāk. 1999. gada beigās tam klāt nāca stipras, sāpīgas muskuļu saraušanās. Man pastāvīgi bija sāpes, dienu un nakti. Ar spēcīgiem pretsāpju līdzekļiem es varēju nedaudzas stundas pagulēt. Taču pastāvīgās sāpes darīja mani teju vai traku. Mājassolis bija neiespējams, es biju pilnībā atkarīga no sava vīra.
1983. gadā abos plecos mani sāka mocīt pastāvīgas sāpes. Tās kļuva hroniskas, un katra plecu kustība bija ļoti sāpīga. Es varēju pacelt rokas tikai plecu augstumā. Ar pretsāpju līdzekļiem es to kaut kādā mērā spēju izturēt. Operācija nelīdzēja. Divas dienas pēc ievadīšanas Bruno Gröninga mācībā es biju pilnībā brīva no šīm sāpēm un varēju atkal brīvi kustināt rokas. Pat smags fizisks darbs man atkal ir iespējams.
Kopš 1994. gada man bija trokšņi labajā ausī un 1995. gadā pastāvīgi trokšņi kreisajā ausī. Pēc ievadīšanas Bruno Gröninga mācībā es piedzīvoju spontānu atbrīvošanos no mokošajiem trokšņiem ausīs un no pastāvīgajiem trokšņiem.
Kopš 1996. gada man bija sarkani pleķveidīgi izsitumi uz abiem apakšstilbiem, ko pavadīja ļoti stipra nieze. Es kasīju tos līdz asinīm un naktīs tikko varēju gulēt. Ādas ārsts konstatēja ekzēmu un iedeva man kortizona ziedi, kas tomēr nedeva uzlabojumu. Pateicoties kādai urīnvielu saturošai ziedei, es piedzīvoju īslaicīgu uzlabojumu. Līdz ar ievadīšanu Bruno Gröninga mācībā es saņēmu spontānu atbrīvošanos no niezes, mēnesi vēlāk pazuda arī ekzēma.
Turpmākas palīdzības un dziedināšanas
Turpinājumā es varu pastāstīt arī par kopš 1951. gada pastāvējušu un ļoti apgrūtinošu aizkuņģa dziedzera iekaisumu, kopš 1969. gada pastāvējušiem akūtiem asinsrites traucējumiem vai arī Angina Pectoris, kas viss šodien ir vairs tikai vēsture. Es varētu pastāstīt par kataraktas operāciju un pēc tam pastāvīgi sausajām acīm, par augsto asinsspiedienu un urīnpūšļa vājumu pēc ekstirpācijas 1973. gadā. Arī šeit visos gadījumos es varēju saņemt izdziedināšanu. Pat gadiem ilgā trīcēšana, kāpjot lejā pa kāpnēm, un bailes vienai iet tumsā, jo es vienmēr sāku streipuļot, ir pazudušas. Ko gan lai es piebilstu? Ja šis apraksts visiem tiem, kas vēl šaubās, ka Dievs ir vislielākais ārsts, un kuri vēl nav uzdrošinājušies patiešām nošķirties no slimības, palīdz saņemt izdziedināšanu, tad tas - līdzās laimes sajūtai par manis pašas izdziedināšanu - ir man tas lielākais prieks.
Ārsta komentārs:
Deviņas hroniskas saslimšanas pazūd - lielākoties spontāni - pēc ievadīšanas Bruno Gröninga mācībā. Visos šajos gadījumos no ārsta skatpunkta, ņemot vērā lielākoties gadu desmitiem ilgi pastāvējušās saslimšanas un ievērojamo Šopenhaueres kundzes vecumu, būtu bijis jārēķinās ar slimību turpināšanos visa mūža garumā. Spontānā regresija acīmredzamā laika kopsakarībā ar ievadīšanu Bruno Gröninga mācībā ir skaidri attiecināma uz Heilstrom iedarbību. Ko tas nozīmē cilvēkam, kam gadu no gada bez cerības uz izdziedināšanos nācās dzīvot ar mokošām šo slimību izpausmēm, nav vārdos izsakāms. No ārsta viedokļa es šeit varu runāt tikai par brīnumu.
Dr. med. H. H., Berlīne