Izdziedināšana no hroniska noguruma sindroma (ME, mialģiskais encefalomielīts)
M. Koekoeka, Prinsenlande (Nīderlande)
Pirms es saslimu, es biju ļoti aktīva. Mans plānotājs vienmēr bija pierakstīts pilns. Intensīvais darbs man deva piepildījumu, es biju laimīga un pozitīvi noskaņota. 1994. gada martā mans ģimenes ārsts konstatēja man Pfeifera dziedzeru drudzi. Es biju pastāvīgi pārgurusi un daudz gulēju, arī pēc miega nejūtoties atpūtusies. Savu pilna laika skolotājas darbu man vajadzēja pārtraukt, un divus mēnešus vēlāk es tiku atzīta par darbnespējīgu.
"Labās" dienās es pametu savu gultu ap pulsten 11 un tad skatījos televīziju. Savus vaļaspriekus - rokdarbus un lasīšanu - es vairāk nevarēju veikt. Ap pulksten 13 es lielākoties atkal devos uz gultu un gulēju līdz vakariņām, lai pēc tam atkal liktos gultā. Doties pastaigā man vairs nebija iespējams, jo pēc 50 metriem es jutos pilnībā izsmelta. Manas kājas šķita bez spēka. Es nevarēju ilgi nostāvēt, un dažreiz man vienkārši saļima kājas. Man bija sāpes sprandā, kā dēļ es vairs nevarēju taisni noturēt savu galvu. Man sāpēja acis un es jutu spiedienu acu dobumos. Lasot es nevarēju fiksēt acis ne uz vienu punktu. Sarunu laikā man bija grūtības atrast vārdus. Dažreiz man uznāca spēcīgs drudzis ar lielu svīšanu un vemšanu. Mājassoli un iepirkumus veica mans vīrs, vecāki un viena mājasdarbu palīdze. Mana sociālā dzīve bija pazaudēta. Pat telefonsarunas mani nokausēja.
Es nesamierinājos ar to un cīnījos tālāk
Sākot no 1994. gada novembra es centos divas dienas nedēļā nostrādāt pa vienai stundai. Pa šo laiku viens terapeits man bija diagnosticējis hronisku noguruma sindromu. Viņš teica, ka tas neesot izārstējams un ka man ar to jādzīvo. Viņš to raksturoja kā spēcīgu ME formu un ieteica man meklēt palīdzību alternatīvajā medicīnā. Es nesamierinājos ar to, cīnījos tālāk un līdz 1995. gada oktobrim pakāpeniski palielināju darba laiku līdz trim priekšpusdienām nedēļā. Kad pēc darba pārrados mājās, es tik un tā vienmēr biju pilnībā pārgurusi. Pēc viena spēcīga recidīva es līdz pat 1997. gada martam biju spiesta palikt mājās. Visi iepriekš minētie simptomi atgriezās visā to spēcīgumā. Šajā laikā es meklēju palīdzību pie viena biorezonances ārsta un viena enerģijas tarapeita. Izdziedināt arī viņi mani nevarēja, bet es iemācījos izmantot pozitīvās domāšanas spēku. Tas nedaudz uzlaboja manu pašsajūtu, un no 1997. gada marta es atkal ar sīkiem solīšiem varēju atgriezties darba procesā, tomēr starp manām darbadienām man bija vajadzīga atpūtas diena, citādi simptomi atkal atgriezās visā to spēkā.
Pie vienas domas es turējos cieši: "Ja es atkal došos strādāt, es uzveikšu slimību." Un tā es cīnījos tālāk. Viens atkārtots recidīvs 2007. gada novembrī tomēr pielika punktu maniem labajiem nodomiem. Ārsts no veselības aizsardzības nodaļas aizliedza man turpināt iet strādāt. Es tagad cēlos no gultas, tikai lai ietu uz brokastīm. Mans vīrs rūpējās par abiem bērniem un par visu pārējo.
Es domās nošķīru sevi no slimības un jutos arvien labāk
2008. gada janvārī man piezvanīja vienas skolas draudzenes māsa. Viņa man pastāstīja pa telefonu par Bruno Gröninga mācību. Es zināju, ka, neraugoties uz manu gribasspēku, viena es biju par vāju, lai uzveiktu slimību. Tā nu es, pilna cerības, uzticējos Dievam un Bruno Gröningam. Es domās nošķīru sevi no slimības. No šī brīža es jutos arvien labāk. Aprīlī es apmeklēju savu pirmo kopas stundu*. Tālākais norisinājās ļoti ātri. Pateicoties ik dienas veiktajai Heilstrom* uzņemšanai, izmainījās mūžīgās augšup un lejup svārstības manā veselības stāvoklī tā, ka uzlabojumu brīži noturējās ilgāk un pasliktinājumu brīži bija mazāk izteikti. 2008. gada jūlijā es atkal varēju nostrādāt pusotru dienu nedēļā, un, sākot ar septembri, visi ierobežojumi bija pazuduši. Kopš tā laika es esmu vesela, vairs neesmu pārgurusi un rītos jūtos atpūtusies. Es atkal pati iepērkos, gatavoju ēdienu, rūpējos par bērniem un atkal varu nodarboties ar rokdarbiem un lasīt. Visas sāpes ir pazudušas, un es atkal varu labi koncentrēties. Man atkal ir sociālā dzīve, es braucu ar velosipēdu un izbaudu dzīvi. Es jūtos labāk kā jelkad iepriekš. Es esmu pateicīga Dievam un Bruno Gröningam par izdziedināšanu.
