Izdziedināšana no migrēnas
Agnese Šilagi (58), Pecsa (Ungārija)
Kopš 13 gadu vecuma, tātad apmēram 45 gadus, man bija migrēna. Vismaz vienpadsmit līdz divpadsmit dienas mēnesī uznākošās lēkmes pavadīja stipras galvassāpes, vemšana un grūtības koncentrēties. Lēkmju laikā katrs maņu orgāns bija vēl jūtīgāks, mani nervozu darīja katrs troksnis, pat gaisma izsauca sāpes. Tas bija šausmīgi, gandrīz neizturami. Neskatoties uz fizisko vājumu, klāt nāca vēl spēcīgs vemšanas kairinājums un vemšana. Es centos atvieglot lēkmes ar Algopyrin, Demalgon un neskaitāmiem citiem medikamentiem, bet diemžēl neviens no tiem nelīdzēja.
Dzīvot ar slimību?
Es strādāju par māsiņu un viena izaudzināju divus bērnus. Bija ļoti grūti izturēt šīs šausmīgās sāpes darbavietā un mājās. Lēkmju laikā man vajadzēja ļoti koncentrēties, lai spētu veikt savus uzdevumus. Tas aprija visu manu enerģiju un bija tik tikko izturami. Es samierinājos ar šo stāvokli - tā tas bija, ar to man acīmredzot bija jādzīvo.
Dziedināšanas meklējumos
Es ticēju Dievam, bet varbūt es tā īsti neticēju tam, ka šīs briesmīgās sāpes kādreiz varētu beigties. Es uzmeklēju neskaitāmus dziedniekus un meklēju alternatīvās dziedināšanas metodes. 1996. gadā tirgū ienāca viens ļoti dārgs medikaments - līdzšinējā medikamenta Sumatripan (saukts par Imigran) atvasinājums, kas bija izstrādāts tieši pret migrēnu. Pat šis ļoti stiprais medikaments palīdzēja vien tad, ja es to ieņēmu īstajā laikā. Vienlaikus tam bija tāds trūkums, ka tas izraisīja bīstamas blakus iedarbības kā, piemēram, asinsvadu sašaurināšanos. Kā medmāsai man bija skaidras šīs konsekvences un es labprāt būtu atteikusies no tā, taču mans stāvoklis kļuva arvien sliktāks.
Pēdējā cerība
Ar laiku lēkmju laikā es varis nespēju strādāt un man bija jāapguļas. Tolaik es nodarbojos ar reiki, tā kā laikposmā starp 2002. un 2008. gadu man lielu piepūli prasīja arī ikdienas darāmie darbi. Šis stāvoklis bieži ilga gandrīz nedēļu, tad dažas dienas bija miers un tad atkal viss sākās atkārtoti. Es pastāvīgi pētīju un meklēju risinājumu šīm ciešanām. 2007. gada beigās ik mēnesi iznākošajā žurnālā "Dziednieku žurnāls" es izlasīju par Bruno Gröningu. Īsu laiku pēc tam es atradu tur rakstu par dokumentālās filmas "Bruno Gröninga fenomens" demonstrēšanu. Man uzreiz bija sajūta, ka man jānoskatās šī filma. 2008. gada aprīlī es jau vienu dienu pirms filmas demonstrēšanas braucu uz Kekskemētu. Es apmetos vienā hotelī un ieejas hallē satiku kādu jaunu vīrieti, ar kuru uzsāku sarunu. Man par lielu pārsteigumu viņš pastāstīja, ka jau noskatījies šo kinofilmu un tapis atbrīvots no vienas slimības. Tas apstiprināja manu sajūtu un es lūdzu Dievu par to, lai arī es filmas skatīšanās laikā saņemu izdziedināšanas žēlastību.
Vārda spēks
Filmas demonstrēšanas laikā es sajutu plūstam cauri savam ķermenim iepriekš nekad nepiedzīvotu enerģiju. Vēl apmēram nedēļu pēc tam mana galva sāpēja līdzīgā intensitātē. Un tad visas sāpes bija prom. Kopš tā laika šīs patiešām mokošās un augstā mērā dzīvi ierobežojošās migrēnas lēkmes, kas turpinājās teju 45 gadus ilgi, pazuda. Šodien es esmu pilnībā brīva no tām, varu atkal, pilna prieka, klausīties putnu dziesmās un baudīt visspožāko sauli. Trokšņi mani vairs netraucē, un savu darbu es atkal veicu bez grūtībām. Es esmu ļoti pateicīga Dievam un Bruno Gröningam, ka es tiku atbrīvota no šīs slimības.
