„Gröninga fenomens“ un zinātne

Medicīnisks pētījums Haidelbergā sola rakstisku recenziju

Šajā Herfordas laikā laikraksta Revue medicīnas jomā darbojošies līdzstrādnieki sāka pārbaudīt Gröninga dziedināšanas panākumus. Marburgas psihologs un medicīnas profesors Dr. H. G. Fišers kopā ar speciālkorespondentu grupu devās uz Herfordu. Tur viņš iztaujāja izdziedinātos. Pārsteigtam viņam nācās secināt, ka Gröninga „metodei“ tiešām bija panākumi. Pēc tam Revue nolēma sniegt savu ieguldījumu „Gröninga fenomena“ zinātniskā izskaidrojumā. Haidelbergas universitātes klīnikā vajadzēja tikt izpētītai „brīnumdaktera“ „dziedināšanas metodei“.

Bruno Grönings piekrita Fišera priekšlikumiem, jo labvēlīga rezultāta gadījumā viņam tiktu sniegta pozitīva recenzija.

Izdziedināšanas ārstu acu priekšā - „Bruno Grönings nav šarlatāns“

27. jūlijā tika uzsākti pētījumi. Personas, pie kurām Bruno vajadzēja pierādīt savas spējas, tika izraudzītas no to slimnieku loka, kuras bija vērsušās pie viņa vairāk nekā 80 000 vēstuļu ar lūgumiem pēc palīdzības. Tām klāt nāca daži pacienti no Lūdolfa Krēla klīnikas Haidelbergā. Visi tika rūpīgi izmeklēti, un tika noteiktas skaidras diagnozes. Pēc tam viņi nonāca pie Gröninga, kurš pielietoja pie viņiem „savu metodi“. Ārsti bija pastāvīgi klātesoši. Viņi kļuva liecinieki tam, kā pazuda slimības, daļā gadījumu spontāni. Klīnikā veiktie pēcizmeklējumi apstiprināja izdziedināšanas. Pat nedziedināmas kaites kā Behtereva saslimšana tika izdziedinātas.

Vienā no Revue publicētajām ievadrecenzijām profesors Dr. Fišers skaidroja, ka Bruno Grönings nav šarlatāns, bet gan no dabas apdāvināts dvēseļu ārsts. Ar to viņš „Gröninga fenomenu“ centās izskaidrot no sava skatpunkta, īsti taisnīgi pret viņu tomēr neattiecoties.

Grönings atsakās no profitēšanas

Galīgajai recenzijai vajadzēja parādīties pēc visu rezultātu izvērtēšanas. Bruno Gröningam tika apgalvots, ka ceļš turpmākai darbībai būs galīgi atbrīvots. Starplaikā profesoru Fišera un Veiczēkera (kura aizgādībā bija viss pasākums) kungi vērsās pie Bruno Gröninga ar šādu priekšlikumu: viņi gribēja izveidot dziedinātavas, kurās viņam būtu jāsadarbojas ar ārstiem. Vadību un pacientu izvēli tie paturētu sev.

Uz to Bruno Grönings atbildēja: „No profesora F. puses šinī sakarībā man uzstādītie finansiālie u.c. noteikumi bija tādi, ka man tie bija nepieņemami. Protams, par to bija daudz pārrunu, arī ar kungiem, kuri šo darbu gribēja finansēt. Es nevarēju piekrist profesora F. kunga priekšlikumiem un tos noraidīju, jo: 1) man nav ne feniņa, līdz ar ko es arī nevaru uzņemties viņa priekšā jelkādas finansiālas saistības, kuras nespētu pildīt; 2) es nekad neesmu gribējis no tā visa iedzīvoties. Tādējādi man tās bija neiespējamas prasības. Bez tam es gribēju darīt tikai to, kas bija mans aicinājums: palīdzēt palīdzības meklētājiem un tādēļ būt ārstu psihoterapeitu rīcībā, bet nekad netaisīt veikalu no visas šīs lietas.“

Recenzijas izpalikšana un potenciāls konflikts ar likumu

Bruno Gröninga noraidošā nostāja lika profesoriem zaudēt interesi par viņu. Apsolītā recenzija nekad netika uzrakstīta. Tā vietā lai viņam darītu iespējamu brīvu darbošanos, viņa ceļā tika mesti jauni akmeņi. Pētījumu gaitā viņa„ dziedināšanas metodei“ tika piemēroti tādi apzīmējumi kā „ārstēšana“, „pacients“ utt. un tā tika vērtēta kā medicīniska darbība. Līdz ar to bija paredzams konflikts ar likumu par dziedniekiem.

1949. - sabiedrībības uzmanības degpunktā

Bruno Gröninga darbība Herfordā

Tūkstošiem slimnieku un palīdzības meklētāju plūst pie Gröninga

Deviņgadīgais Dīters Hūlsmans jau ilgāku laiku bija piesaistīts gultai. Viņš cieta no progresīvas muskuļu distrofijas, un neviens no apmeklētajiem ārstiem un profesoriem nespēja viņam palīdzēt. Pēc tam kad Bruno Grönings pieņēma zēnu, bērns atkal varēja staigāt. Inženieris Hūlsmans, pēkšņās sava dēla izdziedināšanas aizgrābts, lūdza viesi palikt. Viņš gribēja ielūgt vēl citus slimniekus, kuriem - pēc Hūlsmana vārdiem - šim „brīnumcilvēkam“ jāpalīdz.

Bruno Grönings piedāvājumu pieņēma, un ar katru dienu nāca arvien vairāk palīdzības meklētāju. Aizvien vairāk cilvēku uzzināja par brīnumainajiem notikumiem saistībā ar Gröningu. Nepagāja ilgs laiks, un viņa vārds bija katram uz mēles. Laikraksti ziņoja par „brīnumdakteri“, un britu zonā viņš kļuva par galveno sarunu tēmu. Tūkstošiem cilvēku plūda uz Vilhelma laukumu, un cilvēku masas ieskāva māju.

Manfrēds Lūtgenhorsts no laikraksta Minhenes Merkurs 1949. gada 24. jūnijā tostarp rakstīja: „Kad pulksten 10.30 priekšpusdienā es nonācu Herfordā, nelielās divstāvu mājas priekšā Vilhelma laukumā stāvēja ap tūkstoš cilvēku. Tā bija neaprakstāmu ciešanu aina. Neskaitāmi paralizētie ratiņkrēslos, vēl citi, kurus nesa viņu piederīgie, aklie, kurlmēmie, mātes ar atpalikušiem un paralizētiem bērniem, vecas sieviņas un jaunāki vīrieši tur drūzmējās un izdvesa nopūtas. Teju simts automašīnu, kravas mašīnu un omnibusu stāvēja laukumā, un visi nāca no tālienes. “

Paralīzes, kuņģa čūlas, aklums: „Gröninga kungs paskatījas uz mani, un tagad es atkal esmu pilnīgi vesels.“

Manfrēds Lūtgenhorsts turpina: „,Vai Jūs ticat, ka tiksit dziedināti?‘ jautāju slimajiem. Viņi māja ar galvu. ‚Jums būtu vajadzējis būt šeit vakar,‘ viens no viņiem man atbildēja. ‚Gröninga kungs bija Fīrsenā, Reinas apgabalā, un šeit, pagalmā, pieci paralizētie piecēlās un aizgāja veseli uz mājām. Izdziedināšana no attāluma - atrašanās šajā pagalmā padarīja viņus veselus.‘ Citi slimie to apstiprināja.

Es devos tālāk cauri cilvēku pūlim un stenografēju viņu brīnumainos stāstus. To vien pietiktu, lai uzrakstītu veselu grāmatu. Kad es aizkūpināju cigareti, kāds jauns vīrietis man līdzās teica: ‚Lūdzu, pārdodiet man vienu!‘ Viņam mugurā bija uniforma un izskatījās, ka viņš bija atgriezies no Krievijas. Es iedevu viņam cigareti. Viņš to aizdedzināja un pacilāti teica: ‚Redziet, es pats atkal varu visu darīt.‘ To sakot, viņš pakustināja savu labo roku un pirkstus, un labo kāju. ‚Vai Grönings arī Jūs izdziedināja?‘ jautāju es.‚ Jā, Krievijā mana ķermeņa labā puse tika paralizēta. Gröninga kungs paskatījās uz mani, un nu es atkal esmu pilnīgi vesels - es to vēl joprojām nespēju aptvert!‘ Laimīgs viņš kustināja savus locekļus.

Es devos tālāk pie kādas cilvēku grupas, kura bija sastājusies ap sirmu, aptuveni četrdesmitgadīgu sievieti. ‚Protams,‘ es dzirdēju viņu sakām, ‚arī mani Gröninga kungs izdziedināja. Man bija milzīga kuņģa čūla, es kļuvu arvien vājāka un vājāka un no sāpēm vairs nespēju gulēt. Pie Gröninga mēs ieradāmies divpadsmit personas. [...] Viņš mani uzlūkoja, un man bija tā, itin kā čūla gluži kā akmens nokrita zemē. Kopš tā laika man vairs nav nekādu sāpju, es arvien vairāk pieņemos svarā, un rentgena uzņēmumi, kurus man veica, viennozīmīgi rāda, ka čūla ir pazudusi.Mani izmeklēja ārstu komisija. Es varu jums teikt - viņi brīnījās!‘

Sieviete turpināja: ‚Bet tas vēl nav nekas. Iepriekšējā nedēļā šeit, pagalmā, stāvēja viens akls vīrietis. Viņš gaidīja vairākas dienas un naktis. Tā kā es bieži šeit nāku, viņš man iekrita acīs. Man bija viņa žēl, un es uzaicināju viņu ieturēties. ‚Nē,‘ viņš to noraidīja. ‚Es nedrīkstu nokavēt mirkli, kad Gröninga kungs iznāks ārā.‘ Tad es aiznesu viņam maizīti un teicu, ka parūpēšos par to, lai viņu nogādātu stacijā. ‚Man nevienu nevajag, es pats varēšu aiziet uz staciju.‘ Un tad es pieredzēju to savām acīm. Gröninga kungs atnāca, un jaunais vīrietis iesaucās: ‚Es atkal varu redzēt!‘ Patiešām, aizplīvurojums no viņa acīm bija nokritis. Viņš aprakstīja man, kādu somu es turēju rokā. Viņš teica: ‚Tur brauc viena automašīna, un šeit ir numura zīme‘, un pats atrada ceļu līdz stacijai. Visi apkārt stāvošie no prieka raudāja.“

Dziedināšanas aizliegums no varas iestāžu un ārstu puses

Nepagāja ilgs laiks, un arī varas iestādes - vispirmām kārtām jau veselības aizsardzības iestādes - ieinteresējās par to visu. Tika izveidota izmeklēšanas komisija, un Bruno Gröningam aizliedza dziedināt. Daži ietekmīgi ārsti kļuva par viņa ienaidniekiem. Viņi darīja visu, lai apturētu viņa darbību, un pieprasīja, lai Bruno ļauj zinātniski pārbaudīt savas dziedināšanas spējas. Tas, kāds nodoms slēpās aiz šī aizlieguma, kļūst skaidrs pēc iesaistīto autoritāro mediķu sekojošajiem izteikumiem: „Grönings var pierādīt, ko vien viņš grib, viņam tik un tā netiks dota dziedināšanas atļauja..“ „Ļaut Gröningam dziedināt nozīmē kaitēt ārsta profesijas godam.“ Jūnija beigās viņam nācās pamest Herfordu pavisam. Visi centieni saņemt dziedināšanas atļauju tika noraidīti.

Izglītība un izšķiroši dzīves notikumi

Sagatavošanās savai vēlākajai darbībai

Uzspiestie un aprautie mācību gadi

Pēc tam kad viņš bija apmeklējis skolu līdz piektajai klasei, Bruno Grönings uzsāka komercizglītību. To viņam tomēr pēc divarpus gadiem tēva spiediena dēļ nācās pārtraukt. Mūrniekmeistars vēlējās, lai viņa dēls arī apgūst celtniecības arodu. Viņš lika tam mācīties par namdari, bet arī šeit nenonāca līdz mācību noslēgumam. Pēckara laika saimnieciskās jukas neļāva tam nonākt tik tālu. Ceturksni gada pirms viņa mācību laika pabeigšanas firma, kurā viņš mācījās, pasūtījumu trūkuma dēļ tika slēgta. Tam sekojošajā laikā viņš iztika no visdažādākajiem darbiem. Egons Artūrs Šmits par šo laiku raksta:

„Katrs darbs, ko viņš iesāka, tam padevās.”

„Par to man visdažādākie darba kolēģi kā par īpašu iezīmi stāstīja, ka viņam katrs darbs, kuram viņš pieķērās, padevās, vienalga, vai viņš laboja pulksteņus, radioaparātus, vai strādāja par atslēdznieku. Īpaši viņam gāja pie sirds tehniski darbi. Viņš arī nekad nebaidījās veikt visprastākos un fiziski smagākos darbus. Kā ostas strādnieks viņš gluži tāpat vilka savu tauvu kā pārējie viņa biedri. Viņš neslēpa to, ka tas piederas pie viņa ceļa, kas veda viņu caur dziļumiem, lai sasniegtu augstumus. Viens sens ķīniešu sakāmvārds skan tā: ‚Kas nekad nav gājis caur dūksnāju, tas nevar kļūt par svēto.‘ Ir gana daudz bijušo darbabiedru liecību, viena no kurām sasniedza mani pavisam nesen un kurā tieši un vienkārši teikts, ka šim cilvēkam Bruno Grönings pēc kopīga darba gada ir palicis atmiņā kā labākais un krietnākais darbabiedrs, kāds viņam jelkad ir bijis.”

Laulība un likteņa triecieni ģimenes dzīvē

Divdesmit viena gada vecumā Bruno apprecējās. Taču viņa sieva neizrādīja viņam nekādu sapratni un vēlējās paturēt viņu tikai ģimenes rāmjos, uzskatot dziedināšanas par dīvainībām. Viņu 1931. un 1939. gadā dzimušie dēli Haralds un Ginters abi nomira deviņu gadu vecumā. Kaut arī jau neskaitāmi cilvēki bija piedzīvojuši izdziedināšanas caur Bruno Gröningu, Ģertrūde Gröninga neticēja vīra dziedināšanas spējām. Viņa uzticēja bērnus nevis viņam, bet ārstiem. Bet skolas medicīna nespēja palīdzēt. Abi zēni nomira slimnīcā, Haralds 1939. gadā Gdaņskā, Ginters - 1949. gadā Dilenburgā. Bruno Gröningam tie bija smagi likteņa triecieni. Pat vairākus gadus pēc tam viņa acīs parādījās asaras, kad viņš runāja par saviem dēliem.

Laiks starp abiem Pasaules kariem viņam bija kā sagatavošanās vēlākajai darbībai. Viņam nācās iziet caur rūgtām pieredzēm, lai saprastu cilvēkus visdažādākajās dzīves situācijās un justu līdzi viņu nelaimē.

Palīdzēt, nevis šaut: armijas frontē un karagūstā

Otrajā pasaules karā Bruno tika iesaukts Vērmahtā. Tur viņam radās nesaskaņas ar vadību. Bruno atteikšanās dēļ šaut uz cilvēkiem viņam tika piedraudēts ar kara tribunālu. Galu galā viņu tomēr nosūtīja uz fronti, kur Bruno tika ievainots, nonāca krievu gūstā un 1945. gada beigās kā izraidītais no dzimtenes nonāca Rietumvācijā.

Bruno Gröninga izturēšanos kara laikā vadīja viņa vēlme palīdzēt cilvēkiem. Pat frontē viņš izmantoja katru izdevību, lai iestātos par saviem biedriem vai civiliedzīvotājiem.

Kādā krievu ciematā Bruno darīja iespējamu to, ka bada nāves apdraudētie cilvēki varēja piekļūt armijas pārtikas līdzekļu krājumiem. Atrodoties karagūstā, viņš panāca saviem biedriem labāku apģērbu, pārtiku un sadzīves apstākļus. Neskaitāmiem cilvēkiem, kuri cieta no bada izraisītām tūskām, viņš palīdzēja atgūt veselību. Kara drausmās viņš nenogalināja nevienu cilvēku, bet palīdzēja neskaitāmiem.

Laulības šķiršana un veltīšanās cilvēkiem

1945. gada decembrī viņš tika atlaists no karagūsta, pārcēlās uz dzīvi Dilenburgā pie Hesenes un atveda uz šejieni savu ģimeni. Pēc tam kad nomira arī otrais dēls un Bruno sieva gribēja aizliegt viņam jelkādu palīdzēšanu cilvēkiem, viņš izšķīrās no viņas. Viņš juta pienākumu darīt pieejamu tam doto dziedinošo spēku visiem cilvēkiem. Bruno teica: „Es nepiederu atsevišķiem cilvēkiem, es piederu cilvēcei.“

1949. gada sākumā viņa ceļš aizveda uz Rūras apgabalu. Caur izdziedināto stāstiem arvien vairāk cilvēku ieinteresējās par Bruno Gröningu. Viņš devās no mājas uz māju, vienmēr turp, kur viņš bija vajadzīgs, kur slimie lūdza viņa palīdzību. Tā Bruno darbojās vietējā apkārtnē, līdz 1949. gada martā pieņēma viena Herfordas inženiera ielūgumu apmeklēt viņa dēlu.

Bērnība un jaunība

Pērts, izsmiets, nesaprasts, pieņemts – bērns, kurš ir atšķirīgs no pārējiem

Bēgšana no cietsirdīgas apkārtnes dabā: „Šeit es piedzīvoju Dievu“

Bruno Grönings piedzima 1906. gada 30. maijā Gdaņskā-Olīvā kā ceturtais bērns laulātā pāra Augusta un Margarētes Gröningu septiņu bērnu ģimenē. Viņa vecāki jau agri pamanīja sava dēla neparastumu, piemēram, tādi par tramīgiem uzskatīti dzīvnieki kā zaķi un stirnas spontāni nāca viņam klāt un bez bailēm ļāva viņam sevi noglāstīt.

Jo vairāk Bruno Grönings pieauga, jo svešāka viņam šķita viņa apkārtējā vide. Grönings stāstīja, ka dažu reizi viņš mājās tika iekaustīts zili melns. Sitieni, kā viņš teica, nesāpināja viņa ķermeni, bet viņš jutās nesaprasts.

Savas cietsirdīgās vides atgrūsts, mazais Bruno patvērās dabā. Viņu vairāk piesaistīja dzīvnieki, koki un krūmi nekā daži cilvēki. Bieži vien viņš stundām ilgi pazuda tuvējā mežā.

„Šeit es piedzīvoju Dievu. Katrā krūmā, katrā kokā, katrā dzīvniekā, jā, pat akmeņos. It visur tur es varēju stundām ilgi – laika jēdziens neeksistēja – stāvēt un domāt, un vienmēr man bija tā, itin kā visa mana iekšējā esamība paplašinājās bezgalīgumā.“

Viņš nekad neiesaistījās mežonīgajos vienaudžu kautiņos. Tādēļ viņš bieži bija nikna izsmiekla objekts un savas savādības dēļ tika sists un sodīts.

Labprāt ieraudzītās izdziedināšanas cilvēkā un dzīvniekos

Ar laiku Bruno Gröningā kļuva apjaušams tas aspekts, kurš vēlāk viņu nostādīja sabiedrības prožektoru gaismā: viņa klātbūtnē cilvēki un dzīvnieki izveseļojās. It sevišķi Pirmā pasaules kara laikā viņš bieži uzmeklēja lazaretes, kur priecājās par viņa ierašanos. Ievainotie jutās labi viņa klātbūtnē, un daudzi izveseļojās. Slimnieki arī sūtīja pēc viņa mātes ar lūgumu, lai viņa kopā ar mazo Bruno atnāktu pie viņiem. Ģimenē un paziņu lokā zēna spēja dziedināt tika labprāt pieņemta.

Tiekšanās pēc patstāvības

Bruno Grönings savā biogrāfijā raksta: „Jau bērnībā manā klātbūtnē slimi cilvēki kļuva brīvi no saviem traucējumiem, un bērni, tāpat kā pieaugušie, satraukumā vai strīdos kļuva pilnīgi mierīgi pēc dažiem maniem vārdiem. Kā bērns es arī pamanīju, ka dzīvnieki, kuri parasti skaitījās tramīgi vai arī bīstami, manā priekšā izturējās labsirdīgi un rāmi. Manas attiecības ar vecāku mājām tādēļ bija savādas un saspīlētas. Es drīz vien tiecos pēc pilnīgas patstāvības, lai izkļūtu no manas ģimenes ‚nesaprastības’ vides.“

Bruno Grönings (1906 - 1959)

Viens neparasts cilvēks sabiedriskajos strīdos

1949. gadā Bruno Gröninga vārds vienas nakts laikā Vācijā nonāca sabiedrības uzmanības centrā. Par viņu stāstīja avīzēs, radio un nedēļas apskatos. Mēnešiem ilgi jaunā republika neatslābstoši sekoja līdzi notiekošajam par un ap „brīnumdakteri“, kā viņu drīz vien iesauca. Tika uzņemta filma, sasauktas zinātniskās izmeklēšanas komisijas, un resoru komitejas pat visaugstākajos līmeņos nodarbojās ar Bruno Gröninga gadījumu. Ziemeļreinas-Vestfālenes sociālo lietu ministrs lika Bruno Gröningu vajāt par dziedināšanas likuma pārkāpšanu, turpretī Bavārijas ministru prezidents apgalvoja, ka šādu „neparastu parādību“ kā Grönings nedrīkstētu ietilpināt paragrāfos. Bavārijas iekšlietu ministrija Gröninga darbību apzīmēja kā „brīvprātīgu mīlestības darbu“.

Visos sabiedrības slāņos tika daudz un strīdīgi diskutēts par Bruno Gröninga gadījumu. Emocijas sita augstu vilni. Garīdznieki, ārsti, žurnālisti, juristi, politiķi un psihologi – visi runāja par Bruno Gröningu. Viņa brīnumainās dziedināšanas vieni uzlūkoja kā Augstākā spēka žēlsirdības dāvanas, citi – kā šarlatānismu. Taču izdziedināšanas fakti tika apstiprināti ar medicīniskiem izmeklējumiem.

Vispasaules interese par vienkāršu strādnieku

Bruno Grönings, dzimis 1906. gadā Gdaņskā un pēc kara kā trimdinieks emigrējis uz Rietumvāciju, bija vienkāršs strādnieks. Viņš iztika no dažādiem darbiem, tostarp bija namdaris, fabrikas un ostas strādnieks. Un te pēkšņi viņš atradās sabiedrības intereses centrā. Ziņa par brīnumainajām izdziedināšanām aplidoja visu pasauli. No visdažādākajām valstīm ieradās slimnieki, pienāca vēstules ar lūgumiem palīdzēt un piedāvājumi. Desmitiem tūkstošu palīdzības meklētāju ieradās viņa darbošanās vietās. Iezīmējās revolūcija medicīnā.

Aizliegumu, tiesvedību un iedzīvoties alkstošu līdzstrādnieku ciešā tvērienā

Taču bija arī pretspēki. Tie darīja visu, lai apspiestu Bruno Gröninga darbību. Viņam tika noteikti dziedināšanas aizliegumi, pret viņu tika ierosināti tiesas procesi. Visi centieni ievirzīt viņa darbību tiem vēlamajā gultnē bija neveiksmīgi. No vienas puses – noteicošo sabiedrisko spēku pretestības dēļ, no otras – savu līdzstrādnieku nevarības vai peļņas kāres dēļ. Kad Bruno Grönings 1959. gadā Parīzē nomira, pēdējais tiesas process pret viņu vēl ritēja pilnā sparā. Process tika izbeigts, tā arī nekad neizskanot galīgajam spriedumam. Taču daudzi jautājumi palika atvērti.